le_minga |
[16. Aug 2006|21:28] |
...Sēž kraujas malā maza čirkaina meitenīte, uz pašas kraujas maliņas. Vicina pāri malai savas kājiņas, virs bezdibeņa. Kur ne, kur jā, garām iet vientuļš vilks. Ieraudzījis meitenīti jautā: - "Klau mazā, ko Tu te tā dari?". - "Skatos tālumā!", atbild meitenīte, - " - redzi, cik skaists šodien saulriets. Nāc, vilk, apsēdies blakus. Pietiks mums abiem!" Vilks tā arī izdara, nosēžoties blakus meitenītei. Nu, abi tagad skatās tālumā, saulrietā, vicina kājiņas. Kur ne, kur jā, garām nāk staltbriedis. Šis jautā arī, - "Ko jūs te tā darāt?!" Un arī tiek uzaicināts uz kājiņu pavicināšanas uz malas. Tad lācēns nāk, tad ezis, tad lauva un zaķis, un zirgs. Visi ir sasēduši un vēro tālumu, saulrietu, un vicina kājiņas. Tāds skaists klusums ir iestājies uz ilgu brīdi šajā malā, šajā kraujas malā, šajā pasaules malā! - "Ooo!", tad iesaucas mazā čirkainā meitenīte, "Cik skaisti!, Nudien! Vai Tu redzi, vilk?! Vai Tu redzi to pašu ko es, vilk?! Cik skaisti!" Vilks neatlaižot ne mirkli skatienu, aizsmakušā, bet klusi samtainā balsī atbild: - "Skaisti, ļoti skaisti! Bet Tu zini, es nevaru redzēt to ko redzi tu. Es redzu... meitenīt, es redzu, tas ir skaisti, bet mums ir katram sava pasaule, to arī mēs redzam. Skaistais saulriets mums tikai par to atgādina, uzaicina!" Un atkal uz ilgāku laiku iestājās dziļš klusums, tas pievērsies tālumam, skaistam saulrietam, skaistai pasaules malai. Stāstā būtība ir tāda => mums katram ir savs saulriets, mums katram ir savs saullēkts, savi lietus mākoņi, savi plašie sapņi. Un mēs esam šīs savas pasaules liecinieki, veidotāji un radītāji. Bez mums pašiem mums viņas nebūtu! ...brīdi klusuma...
=> http://photo1.poga.lv/photos/0605/0526/nette/1650147742_b.jpg |
|
|