| |
[17. Maijs 2005|22:46] |
Naksnīgā pilsēta,
Ārā līst, logi svīst - es notīru,
Vējš posta, ūdens mostas, slāpes ja ceļu,
Savās domās šo mirkli tveru,
Un es ceru to, kurā tas ir drūms,
Skatos pa labi jūtu cilvēki skumst.
Viņa samulst domājot, ka vēroju jūs,
Tas ir pārpratums - es tikai lūkojos
Kā debesis tumst, ak, tumst!
Ļaudis slēpjas, prom bēg,
Simtiem tūkstošos logos gaismu deg.
Te stāv kastēs mazas dvēseles,
Nevis dzīvo, bet izdzīvo ielu pasaulē!
Pazaudētas cerības, ikdienas rutīna,
Loloti sapņi - piemirsti,
Bet manas sirds nesacītiem
Nesaprast gribu
Pamosties šajā mirklī...
Neparasti!
Blakus tev atrasties,
Zaļā zālē ar tevi pamosties,
Apkārt zaļo koki, tajos putni
Dzied, puķes zied, sarkanīga saule riet!
Tavu kailo miesu ar ziediem glāstīt,
Tavas lūpas maigi skūpstīt,
Mīlas spēlei atdoties, jā, mēness gaismā mīlēties...
Tieši šodien es vēlos būt dzīvs,
Vienmēr noskaņā un pozitīvs!
Tieši tagad es vēlos būt dzīvs,
Vienmēr noskaņā un pozitīvs!
Tieši šodien es vēlos būt dzīvs,
Vienmēr noskaņā un pozitīvs,
Nav gaiss pa vakardienas sakāvēm,
Par vakardienas likstām, par rītdienas sirdssāpēm.
Es baudu šo brīdi, kad es redzu jūs,
Mēs dodam viens otram
Un no sirds gūst to labo,
Kas mums ikdienā trūkst!
Mūsu jūtas pa vienu vilni plūst.
Es patiešām nepazīstu šos cilvēkus,
Man šķiet, ka viņiem patīk mana dzīve
Un tas man liek darīt to, ko daru, ar lielāku sparu!
Ņemt visu tikmēr, kamēr vien varu!
Savās domās šo mirkli tveru,
Priecājos par to kas ir, es ceru
Tieši šodien es būšu dzīvs
Kā vienmēr noskaņā un pozitīvs! |
|
|