| Mazs vīrs lielā vietā |
[11. Nov 2004|08:59] |
Tā savulaik par Pāvelu Bermontu, pazīstamu arī kā kņazs Pāvels Mihailovičs Avalovs, izteicies latviešu rakstnieks, mācītājs un publicists Andrievs Niedra, kuram sarežģītajās 1919. gada norisēs bija arī visai neapskaužamā Latvijas valsts idejai naidīgu politisko un militāro spēku marionetes loma.
Lai gan Bermonts ticēja, ka nākotnē viņam uzcels pieminekli kā Krievijas atbrīvotājam no lieliniekiem, pēcnācēji viņu atceras galvenokārt kā caurkritušu karavadoni ar nožēlojamu reputāciju, viltvārdi un blēdi. Vēsturē viņš iegājis kā avantūrists bez nopietnas akadēmiskas izglītības un praktiskās pieredzes, kurš apstākļu sagadīšanās dēļ bija iecelts par vācu–krievu Rietumu brīvprātīgo armijas Baltijā pavēlnieku (Oberbefehlshaber der Deutsch- Russischen Westarmee im Balticum).
Savukārt Bermonts apgalvoja: "Esmu karavīrs un varu ar lepnumu teikt, ka nekad neesmu nodevis savu Dzimteni un ķeizaru".
"Cars bija Bermonta Dievs"…
Bermonta dzīves ceļš ir bijis pagalam samudžināts. Memuāri ("Im Kampf gegen den Bolschewismus", "Erinnerungen von General FŅrst Awaloff", Hamburg, 1925, tie kā avots gan jāvērtē kritiski) vēsta, ka viņš dzimis 1884. gadā Tiflisā, viņa tēvs it kā bijis kņazs Mihails Antonovičs Avalovs, bet māte – dzimusi kņaziene Kuguševa, stājusies otrajā laulībā ar rotmistru (Stabrittmeister) Bermontu (Bermondt). Citi avoti (krievu vēsturnieks Aleksandrs Čapenko u. c.) tomēr liecina, ka Pāvels Rafaila dēls Bermonts pasauli ieraudzījis jau 1877. gada 4. martā kā kristīta ebreju tirgotāja dēls.
Iesācis militāro karjeru kā kapelmeistars Aizbaikāla kazaku karaspēka 1. Argunas pulkā, Bermonts piedalījās krievu–japāņu karā (1904.–1905. g.), par ko vēlāk saņēma Krievijas impērijas apbalvojumus un praporsčika dienesta pakāpi.
Beidzis Tveras kara skolu, Bermonts atkal pamanījās izcelties arī Pirmā pasaules kara laikā, būdams 2. Kaukāza korpusa komandiera ģenerāļa P. Miščenko adjutants, iegūstot četrus (pats viņš raksta, ka septiņus) ievainojumus un virkni kaujas apbalvojumu. Laikabiedri liecina, ka Bermonts šajā laikā lepojies ar "izskatīgu ārieni" un pielicis "visas pūles, lai uz apkārtējiem atstātu labu iespaidu", turklāt viņam bijuši "lieli panākumi pie dāmām" – tās viņa priekšā vai kusušas".
Demobilizējies no vecās armijas un pārcēlies uz Ukrainu, brašais poručiks sāka sevi dēvēt par pulkvedi. Bermontu aizvien vairāk pārņēma ideja ar vācu palīdzību izveidot no virsniekiem sastāvošu jātnieku ložmetējnieku vienību cīņai pret lieliniekiem, lai atjaunotu Krievijā monarhiju. Andrievs Niedra vēlāk, gan diezgan pārspīlēti, rakstīja: "Cars bija Bermonta Dievs, un Bermonts bija šā Dieva ticīgs priesteris."
1919. gada sākumā Bermonts ieradās Vācijā Zalcvēdeles (Salzwedel) krievu kara gūstekņu nometnē, kur ar dubultu enerģiju ķērās pie senā sapņa īstenošanas. Ar vācu militāro iestāžu finansiālu un materiālu atbalstu "pulkvedis" 1919. gada februārī Zalcvēdelē sāka veidot "atsevišķo grāfa Kellera brīvprātīgo vienību". Veicis vairākas tumšas, ar lielu naudas summu izšķērdēšanu saistītas afēras un izbaudījis Berlīnes naktslokālu un kazino uzdzīves smaržu, kā arī Zalcvēdeles mājīgo gaisotni, kuru tādu padarīja dāmu klātbūtne, Bermonts nebūt nealka doties uz fronti.
"Uzlēca kā saule, bet norietēja kā…"
1919. gada 12. jūnijā "pulkvedis" ieradās klusajā, mierīgajā un senlaicīgajā Jelgavā, uz kurieni bija pārdislocēta arī viņa vienība. Bermonts uzreiz nodibināja ciešākus kontaktus ar vācu ģenerāli grāfu Rīdigeru fon der Golcu. Uz Bermontu visdziļāko iespaidu atstājusi "grāfa noteiktā uzstāšanās, labā izpratne par apstākļiem Baltijā, draudzīgais noskaņojums pret Krieviju, kā arī pašapziņa".
Bet Golcs, kuram godkārais "pulkvedis" varēja noderēt viņa tālejošo mērķu sasniegšanai, apsolījis "visiem līdzekļiem viņu atbalstīt". Bermonts jau tad paudis viedokli, ka "būtu nepieciešams vienībā uzņemt arī vācu karavīrus".
Vēlāk, vēlēdamies revanšēties pēc zaudētajām Cēsu kaujām, Rietumu brīvprātīgo korpusā sastājās veselas vācu armijas daļas (dzelzsdivīzija, daudzie brīvprātīgie u. c.), tā atzīts memuāros, "viņu vēlme apmesties Baltijā bija tik stipra, ka viņi pat neko negribēja dzirdēt par došanos uz Vāciju". Cenšoties atspēkot Bermonta kā "tēvzemes nodevēja un vācu drauga" reputāciju, tika uzsvērts, ka Bermonts, "vīlies Antantes savtīgajā un jezuītiskajā politikā", vienmēr ir bijis "par tuvināšanos starp Krieviju un Vāciju, protestējot pret savienību ar Franciju un it sevišķi ar Angliju". Viņa vienības atrašanos Jelgavā argumentēja ar to, ka "Kurzeme un it sevišķi Jelgava, mūsu vienībām nozīmēja svarīgu atbalsta punktu mūsu karagājienā uz Maskavu un Pēterburgu. Tām bija svarīga nozīme arī no stratēģiskā un politiskā viedokļa, jo tieši šeit bija jātop pabeigtai vienības formēšanai." Bermonts nekad īpaši neslēpa savu pārliecību par Latviju kā Krievijai piederošu zemi (heimatliche Boden)", kā arī naidu pret šo valstu "boļševistiski orientētajām valdībām". Viņam nebija šaubu, ka "visas šīs jaunizveidotās valstis agrāk vai vēlāk atkal piederēs lielajai Krievijai".
Uzturoties Jelgavas bezrūpīgajā visatļautības gaisotnē, Bermonta armija aizvien vairāk nonāca alkohola un kokaīna varā. "Atmiņas" vēsta par Jelgavā iesūtītajiem it kā komunistu aģentiem, kuri, "revolveriem bruņoti, uzbrukuši brīvprātīgajiem, kad tie vakaros, ar dāmām zem rokas, devušies pastaigāties pa pilsētas gleznaino apkārtni"… Par Bermonta slepenpolicijas upuriem kļuva ne tikai latvieši, bet arī bagāti ebreji un pat kāds vācu barons.
1919. gada 26. augustā Bermonts Rīgā piedalījās Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, pretlielinieku ziemeļrietumu frontes un Antantes pārstāvju apspriedē, kas centās koordinēt pret lieliniecisko Krieviju vērsto militāro spēku darbību. Šajā sapulcē Bermonts it kā pirmo reizi esot ticies ar Latvijas Pagaidu valdības vadītāju Kārli Ulmani, kuru viņš raksturojis kā "liela auguma, plebejiska izskata vīru privātā ģērbā ar platu žokli un rupjiem vaibstiem". Uzvaras gadījumā Bermonts plānojis izveidot jaunu valdību, kas "roku rokā strādātu ar nacionāli krievisko kustību", nekādā gadījumā neredzot iespēju sadarboties ar K. Ulmaņa valdību.
1919. gada 5. septembrī Bermonts kļuva par visu krievu bruņoto spēku pavēlnieku Kurzemē un Lietuvā. 1919. gada 21. septembrī ar Golca svētību viņa rokās nonāca augstākā politiskā un militārā vara pār vācu okupētajiem un pārvaldītajiem apgabaliem. Vācu brīvprātīgo vienības slēdza individuālus līgumus par pāriešanu krievu dienestā. 8. oktobrī Bermonts ziņoja ģenerālim Nikolajam Judeničam, ka latvieši un igauņi ir ievadījuši miera sarunas ar komunistiem un viņš piespiedu kārtā, lai nostiprinātu savas aizmugures pozīcijas, ir sācis uzbrukumu Rīgai. Jau nākamajā dienā viņš uzzināja sarūgtinošo vēsti, ka ģenerālis Judeničs (Antantes spiediena ietekmēts) ir pasludinājis viņu par tēvzemes nodevēju, dodot "trumpi" latviešu rokās.
Uzbrukumā Rīgai kņazs Avalovs personīgi nepiedalījās, bet palika turpat Jelgavā. Vēsturnieks Edgars Andersons rakstīja, ka Latviju šajā situācijā glāba arī Bermonta pēkšņais drosmes trūkums un aplama politiskā aplēse. Bermonts vēlāk sūrojās, ka liktenīgā kļūda bijusi vilcināšanās, jo "arī no Vācijas atgrieztam un ienaidnieku aplenkumā viņam vajadzējis pastāvēt uz Rīgas ieņemšanu".
A. Niedra vēlāk Bermonta pasākuma neveiksmi trāpīgi raksturoja ar sakāmvārdu: "Uzlēca kā saule un norietēja kā bliņa." 16. novembrī Bermonts bija spiests atkāpties no Rietumu armijas komandiera posteņa. 21. novembrī caurkritušais karavadonis kopā ar štābu, "aplausiem skanot un orķestrim spēlējot," iekāpa vilcienā un devās uz Šauļiem un pēc tam uz Vāciju. 1. decembrī Bermonts uz vācu robežas, visžēlīgi piekrītot "neatlaidīgajam armijas lūgumam" paaugstināja sevi par ģenerālmajoru.
Pēc A. Čapenko datiem, pirmos trimdas gadus "kņazs" pavadījis Vācijā, devīgi piešķirot pats sev un saviem bijušajiem kareivjiem ordeņus un dienesta pakāpes. Pēc tam "ģeniālais karavadonis" pārvācies uz Dienvidslāviju, kur it kā pelnījis iztiku ar degvīna tirdzniecību. Vēlāk viņš emigrējis uz ASV.
Pēc ASV mirušo personu reģistra datiem, Bermonta šīs zemes gaitas aprāvās Ņujorkas štata Olsteras apgabala Ņūpalcas pilsētā 1973. gada 17. decembrī. |
|
|