Reiz pianists Arturs Rubinšteins kavēja pusdienas kādā lepnā Ņujorkas restorānā. Draugi jau sāka bažīties, līdz beidzot mākslinieks parādījās restorāna durvīs - kopā ar žilbīnošu un par viņu trīsreiz jaunāku blondīni.

Visi zināja par Rubinšteina knauzerīgo dabu, bet šovakar viņš pasūtīja visdārgākos ēdienus un visizsmalcinātākos dzērienus. Rēķinu viņš samaksāja ar platu smaidu uz lūpām.

- Jūs droši vien esat pārsteigti, es zinu, - Rubinšteins teica. - Šodien es biju pie advokāta, lai sastādītu testamentu. Krietnu daļu mantojuma es atstāju meitai, kā arī saviem vecākiem, lielu daļu veltīju labdarībai. Pēkšņi man kā zibens iespēra - testamentā es nebiju iekļāvis sevi! Un es nolēmu, ka turpmāk pret sevi būšu dāsnāks.

Novēlu to arī Jums -> esiet pret sevi dāsnāki!!!