|
19. Okt 2005|15:04 |
Uz Muļķu Zemes lievenīša,
Sēž Sprīdītis, jau pāris gadu,
Tam rokās - Lielā Lāpsta, glīša,
Kas allaž palīdz vinnēt badu.
Sēž domīgs, Lāpstai kātu pulē,
Un reizēm smagi nošņaukājas:
Tam pieriebies bez darba gulēt,
Uz dīvāngala slienot kājas...
Nav tā, Sprīdītim trūkst darba,
Bet – _rufējot_ par vēdertiesu,
Tam dzīve kļuvusi tik skarba,
Ka - zosāda sāk pārklāt miesu:
Par dienas darbu – pāris latu,
Un cauras bikses sanāk, tikai:
Nav Sprīdītim ne _komercblatu_,
Ne _sponsor-piķa_ politikai...
Viņš gaida, mēnešiem un gadiem,
No Muļķu Zemes valdīšanas ~
Kad Sprīdītim un viņa radiem,
Ļaus nopelnīt priekš dzīvošanas?
Bet Muļķu Zemes _politbranžas_,
Muld tā, ka _pusķieģelis_ prasās:
“Pie sausas maizītes un _kandžas_,
Lai “pūlis” nīkst, vai – bekot lasās!”
“Uz Īriju lai _šņorē kājas_,
No Muļķu Zemes projām ļauži,
Vai _Štatos_ pameklē sev mājas,
Ja “pūlim” dzīvojas šeit gauži!”
...
Kāpj Sprīdītis no lievenīša,
Ciet dzimtās mājas durvis mūķē,
Iekš linaudekla maišelīša,
Bez prieka ceļamaizi stūķē:
Ar vienvirziena čarterreisu,
Uz Īriju viņš brauks, pa lēto ~
Lai “viedie” neķer šeit _pa feisu_,
Ar Lāpstas kātu, nopulēto... |
|