| Kā beidzas Līgo nakts kailpeldes... |
27. Jun 2005|15:27 |
Sens Jāņu ticējums vēsta, ka, ja Līgo naktī kails iet peldēties, tad visu gadu smuks un vesels staigā.
Tā arī mana kaimiņiene šo ticējumu gribēja pārbaudīt (starp citu arī es pati uz savas ādas esmu to pārbaudījusi — visu nākamo gadu tik tiešām slimības klāt neķeras).
Jāņus viņa svinēja laukos pie radiem. Tur ciemā bija zaļumballe ar ugunskuriem, sieru un alu, kā arī visas pārējās lietas, kas nu pie Jāņu svinēšanas piedienas.
Pulkstenis nāca jau uz divpadsmito stundu un mana kaimiņiene, no visiem atdalījusies, virzījās uz ezera pusi, kur, zālēs izģērbusies, kaila gāja ūdenī nopeldēties.
Izkāpjot krastā, viņai ar nožēlu nācās secināt, ka drēbes pazudušas. Izmeklējās pa malu malām — kā nav tā nav! Bet nakts vēsa… Līdz radu mājām kilometri trīs.
Nekas neatlika kā no turpat augošajām dadžu lapām uztaisīt līdzīga dizaina tērpu kā Ievai un Ādamam.
Uz radu mājām viņa gāja pa nomaļu lauku ceļu, slēpdamās no braucošajām mašīnām un vientuļajiem gājējiem.
Te vienā pagriezienā atkal brauc mašīna un manai kaimiņienei neatliek nekas cits kā kāpt grāvi. Bet tur priekšā jau gulēja vīrietis labākajos gados, kas pamazām attapās no svētku svinēšanas.
Viņš kaimiņienei piedāvāja savu silto, biezo džemperi un pavadīja līdz radu mājām.
Kad jau diena bija aususi, mana kaimiņiene gāja izpētīt nozieguma vietu pie ezera, kur viņai bija nozagtas drēbes, bet tavu brīnumu — apģērbs gulēja turpat, kur vakar nolikts! Izrādās, ka viņa vienkārši bija aizpeldējusi tālāk un izkāpusi citā vietā turpat netālu.
Toties tagad viņa Jāņus svin kopā ar grāvī sastapto puisi, jo nu jau sesto gadu viņi ir vīrs un sieva. |
|