| 100 gadi brīnumu... |
19. Apr 2005|08:35 |
Pasaulē ir milzum daudz stāstu, kuru sākumu zina katrs, taču beigas vien retais. Šķiet, kas tas liecina ne tik daudz par slinkumu izlasīt grāmatu līdz galam, cik atklāj mums kādu būtisku noslēpumu, kas piemīt lielākajai daļai patiesi labu stāstu - mēs negribam, lai tie beigtos. Lai gan, nē, arī tas nav tiesa, šī nevēlēšanās piemīt mums, nevis stāstiem.
Kur slēpjas Oza zemes burvis?
Pasaku par brīnumaino Oza zemes burvi 1900. gadā sarakstīja amerikāņu cirka mākslinieks un veikalnieks Laimens Frenks Baums. Par oriģinālā teksta māksliniecisko vērtību vēlāk tika izteiktas šaubas, nopietni literatūras kritiķi vispār atteicās par to runāt, taču lasītājiem grāmata iepatikās. Baums uzrakstīja turpinājumu Brīnumainā Oza zeme, tad vēl vienu un vēl, kopumā radot četrpadsmit grāmatas, vairākus stāstus, trīs lugas un pāris amatierfilmas. Pēc viņa nāves 1919. gadā izdevniecība Reilly and Britton Company, kas jau bija iesitusi roku ejošo grāmatiņu tirgošanā, salīga ar atraitni par atļauju rakstīt turpinājumus, izmantojot citus autorus, un galu galā kāda jauna žurnāliste Ruta Plamlija Tomsone divdesmit gadu laikā radīja vēl deviņpadsmit Oza sērijas stāstus, bet laikā līdz 1963. gadam ar dažādu autoru pūlēm tapa vēl septiņi. Kopumā par “oficiālajām” Oza grāmatām tiek uzskatītas četrdesmit, taču ir vēl vesels lērums “neoficiālo” - tādu, kas dažādu iemeslu dēļ bijušas mazāk populāras, izņemtas no ražošanas, aizmirstas, kā arī tās, kas tapušas jau pēc 1956. gada, kad beidzās Bauma autortiesību termiņš Amerikas Savienotajās Valstīs un grāmatas sižets un tēli kļuva par sabiedrības īpašumu. Padomju Krievijā šīs autortiesības nekad nav tikušas atzītas, tāpēc Aleksandrs Volkovs 1939. gadā vieglu roku sarakstīja Smaragda pilsētas burvi, grāmatu, kas gandrīz burtiski pārstāsta Brīnumainā Oza zemes burvja saturu, tiesa, nezin kāpēc nodēvējot galveno varoni Dorotiju par Ellu, nogludinot tekstu un izmetot no tā daudzās neizskaidrojamās, bet tieši tāpēc valdzinošās dīvainības. 1959. gadā iznāca jauns šīs grāmatas izdevums, bet 1963. gadā - turpinājums Urfins Džīss un viņa koka zaldāti, sešus gadus vēlāk - Septiņi pazemes karaļi, tad Ugunīgais Maranu dievs, Zelta migla un jau pēc autora nāves iznākušais Pamestās pils noslēpums. Visi šie turpinājumi ievērojami atšķīrās no Bauma grāmatām, taču izmantoja tos pašus sākotnējos tēlus. Atšķirībā no Tolkīna rūpīgi izskaitļotās un perfektās pasaules, Oza zeme ir samērā juceklīgs veidojums. Daudzās grāmatas neveido secīgu notikumu virkni, varoņi uzrodas un pazūd, sižeta pavērsieni bieži vien ir diezgan negaidīti, taču jau vairāk nekā simt gadus turpina valdzināt lasītājus.
Cilvēks ar daudzām sejām
Oza zemes radītājs ir dzimis 1856. gada 15. maijā bagātu vecāku ģimenē, taču ilgi nevarēja izlemt, ar ko nodarboties. Viņš vairākkārt uzsāka dažādus šaubīgus biznesa projektus, pirka veikalus un laikrakstus, uzstājās cirkā un teātrī, rakstīja avīžrakstus, mūža nogalē nodarbojās arī ar kino. Viņš neieredzēja vārdu Laimens un visu mūžu sevi dēvēja par Frenku Baumu, lai gan daudzkārt izmantojis arī pseidonīmus: kapteinis Hjū Ficdžeralds, Floids Akers, Laura Bankrofta, Edīte van Daina un daudzus citus. Zīmīgi, ka pseidonīmus viņš izmantoja arī tad, kad jau bija kļuvis slavens ar Oza zemes grāmatu sēriju. Runā, ka Baums esot bijis budists un teozofiskās biedrības loceklis, tāpēc ikvienai detaļai viņa grāmatās ir sava īpaša nozīme. Jautāts, kā radies Oza zemes nosaukums, Baums esot atstāstījis vairākas atšķirīgas leģendas par kādu vakaru, kurā viņš bērnu bariņam stāstījis izdomātu pasaku par fantastisku zemi. Kāds puisēns pajautājis, kā šo zemi sauc, un Baums pārlaidis skatienu istabai, līdz pamanījis grāmatplauktā katalogu ar atvilktnēm. Uz vienas bijis rakstīts A-N, bet uz otras O-Z. Tikai ceturtajā grāmatā tiek minēts burvja stāsts: “Mans tēvs, kurš bija politiķis, nosauca mani par Oskaru Zoroasteru Fadriku Aizeku Normanu Henklu Emanuēlu Ambroizu Digzu, un Digzs palika pēdējais vārds, jo vairāk tēvs nevarēja izdomāt. Kopā ņemot, tas bija šaušalīgi garš vārds vienam nabaga nevainīgam bērnam, un atcerēties to no galvas man bija viens no grūtākajiem uzdevumiem. Kad paaugos, es vienkārši nosaucu sevi par O.Z. un pārējos iniciāļus atmetu nost.” Viegli ievērot, ka Baums provocē lasītāju pārbaudīt, kas sanāk, izlasot pārējos iniciāļus (angliski – P.I.N.H.E.A.D., kniepadatas galviņa) un novērš uzmanību no pirmajiem diviem vārdiem. 1900. gadā, kad iznāca Oza sērijas pirmā grāmata, no smagas slimības mira Oskars Vailds, rakstnieks un brīvmūrnieks, savukārt zoroastrisms gadsimtu mijā bija viens no teozofu intereses objektiem, meklējot jaunu reliģisku sistēmu, kas apmierinātu nākamās cilvēku rases vajadzības. Pastāv arī viedoklis, ka Ozs ir saīsinājums no ēģiptiešu dieva Ozīrisa vārda. Brīnumainais Oza zemes burvis ir iekļauts 1990. gadā izdotajā Theosophical University Press katalogā, kas piedāvā “mūsdienu teozofiskās kustības būtiskākos pamattekstus, kā arī seno gudrības tradīciju izsmeļošu pārskatu”. Pats Frenks Baums šādi ir aprakstījis savu grāmatu tapšanu: “Tā bija vistīrākā iedvesma… Tā nāca pār mani no zila gaisa. Es domāju, ka reizēm Lielais Autors vēlas nodot kādu vēstījumu un Viņš izmanto to instrumentu, kas tobrīd ir pie rokas. Man palaimējās kļūt par šo starpnieku un es ticu, ka man tika dota burvju atslēga, kas atvēra durvis uz līdzcietību, sapratni, prieku, mieru un laimi.”
Atgriešanās pie Absolūta
Viegli pamanīt, ka visu Oza sērijas grāmatu pamattēma ir atgriešanās mājās pēc pārbaudījumiem – motīvs, kas literatūrā pazīstams kā iniciācijas rits. Dorotijas negaidītā un negribētā nokļūšana briesmu un piedzīvojumu pilnajā pasaulē ir metafora dvēseles pārdzimšanai jaunā ķermenī, no kura tai ir jāmeklē izeja. Dvēseles atgriešanās pie Absolūta ir tās svarīgākais mērķis, bet ceļš pie burvja ir tikai līdzeklis. Būtiska nozīme ir ironijai, ar kādu Baums apraksta Oza zemes burvi. Kristieši ir pamanījuši, ka viņa vārds “Brīnumainais” (angliski – wonderful) ir atsauce uz Jesajas grāmatas 9. nodaļu, kurā teikts: “Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks.” Volkova versijā vārds “Džīss” vēl skaidrāk dod mājienus par Jēzu. Arī atceroties versiju, kas saista Oza vārdu ar Ozīrisu, jāņem vērā, ka tas bija pirmais dievs, kurš sevi upurēja un pēc tam augšāmcēlās. Gan Baumam, gan Volkovam Oza zemes burvis ir krāpnieks, kurš apgalvo, ka spēj palīdzēt Dorotijai nokļūt mājās, taču vēlāk izrādās, ka smagākais darbs ir jāizdara viņai pašai. Jāatceras, ka teozofi bija skeptiski noskaņoti pret mūsdienu reliģijām, uzskatot, ka tās laika gaitā ir apaugušas ar bezjēdzīgiem rituāliem un zaudējušas sākotnējo tīrību, taču ir izmantojamas kā līdzeklis. Arī Dorotijas pavadoņi nav nejauši – Dzelzs Malkascirtējs meklē sirdi, Putnubiedēklis – prātu, bet Lauva – drosmi. Vienā no brīvmūrnieku iniciācijas zvērestiem iniciējamais solās “Meklēt gaismu ar visu savu sirdi, prātu un drosmi.” Protams, arī ceļš uz mērķi, kas izklāts ar dzelteniem ķieģeļiem, ir brīvmūrniecisks simbols. Noslēpumains ir Dorotijas sunītis Toto (vairāki pētnieki norādījuši uz viņa vārda saistību ar latīņu totus – absolūts, viss), kura rīcībai divreiz ir izšķiroša nozīme – tieši viņš atmasko burvi, kurš paslēpies aiz briesmīgās maskas, un viņa dēļ Dorotija nepaspēj aizlidot ar gaisa balonu, ko burvis izgatavojis, lai nokļūtu mājās. Sunītim noteikti ir zināma saistība ar šamaņu izmantotajiem totēmiskajiem dzīvniekiem, dažādās reliģijās populāro sargeņģeļu tēmu vai Helēnas Blavatskas izstrādāto smalko substanču hierarhiju, taču zīmīga ir arī šāda sakritība – 1900. gadā, kad iznāk pirmā Oza sērijas grāmata, Eiropā tiek publicēta Zīgmunda Freida Sapņu interpretācija, kurā pirmoreiz parādās bezapziņas jēdziens (tiesa, sekojot Freida loģikai, mazais sunītis, kas uzbrūk karalim, nepārprotami ir sieviešu dzimumorgānu simbols, kas stājas seksuālā kontaktā ar tēvu, tādējādi to pilnīgi un galīgi desakralizējot). Neapmierinātība ar kristīgā pasaules uzskata proponēto patriarhālismu parādās daudzu pētnieku pamanītajā Bauma flirtā ar sievišķo – trīs no viņa biežāk lietotajiem pseidonīmiem bija sieviešu vārdi, Oza zemē visi zēni valkā svārkus, bet vienīgās emocionālās tuvības izpausmes viņa darbos atrodamas starp meitenēm. Starp citu, arī tas, ka galvenais varonis ir meitene, tobrīd nebija nekas pašsaprotams. Meklējot atbildes Bauma attiecībās ar pretējo dzimumu, biogrāfi ir atklājuši desmitiem sieviešu, kas viņa dzīves laikā un it īpaši – pēc viņa nāves ir apgalvojušas, ka kalpojušas par prototipu Dorotijas tēlam. Pats autors vienmēr ir apgalvojis, ka konkrēta prototipa nav, taču nesen atrastā kapu kopiņa apstiprina leģendu par 1898. gadā dzimušo Bauma sievas māsas meitu Dorotiju Geidžu, kas mirusi četrus mēnešus veca. Lai arī grāmatās netiek minēts Dorotijas uzvārds, tas parādās Bauma paša uzrakstītajā skatuves variantā: “Mani sauc Dorotija Geila. Es esmu no Kanzasas Geiliem.”
Seriālais trips
Ārkārtīgi aizraujoši ir centieni atrast Bauma grāmatās atsauces uz psihoaktīvo vielu lietošanas pieredzi. Magones zieds attēlots uz vairāku Brīnumainā Oza zemes burvja izdevumu vākiem. Sižets, kurā Dorotija un lauva aizmieg magoņu laukā, ir viens no populārākajiem stāstiem, ko atceras ikviens lasītājs. 1900. gadā opija lietošana bija plaši izplatīta, it īpaši dekadentisko Rietumu intelektuāļu vidē, un tobrīd šādu detaļu pieminēšana bērnu grāmatā nevienu neizbrīnīja. 20. gadsimta 60. gados, kad psihodēliskā pieredze un varas iestāžu attieksmes maiņa izveidoja jaunu kontekstu, arī Oza zemes sērijas grāmatu saturs tika pārskatīts, atrodot tajā apbrīnojami daudz “zīmīgu vietu”. Jau pieminētajā Bauma lugā par Oza zemi magoņu lauku iznīcina raganas uzsūtīta sniega vētra, simbols tam, kā kokaīna iedarbība pārspēj opija radīto efektu. Putnubiedēkļa bailes par to, ka viņam nav smadzeņu un Dzelzs Malkascirtēja heroīniķim raksturīgās palēninātās kustības ir ilgstošas narkotiku lietošanas sekas. Nav brīnums, ka uz viņiem magoņu lauka reibonis neiedarbojās. Burvju zemes iemītnieki – četru dažādu tautu pārstāvji arī reprezentē dažādu narkotiku lietotājus. Pirmos Dorotija sastop munčus (angliski munchkins no to munch – košļāt, Volkova versijā vēl tiešāk – Gremoņi), kas visu laiku kaut ko košļā un cienā arī meiteni. Citu zemju iemītniekus sauc par vinkijiem (mirkšķinātājiem), kvadlingiem un gilikiniem (šo vārdus iztulkot ir grūtāk), un ar zināmu piespiešanos iespējams atrast līdzības, kas liecina par secīgu iesācēja ceļu no vieglākām narkotikām uz aizvien smagākām (“…un Dorotija nemaz nejutās tik slikti, kā to varētu sagaidīt no mazas meitenes, kura piepeši aizrauta no mājām un iemesta pilnīgi svešā zemē”). Šādā izpratnē dažādās redzes halucinācijas un neparastie tēli, ar kuriem meitene sastopas savā ceļā, ir tipisks narkotiskā “tripa” apraksts. Septiņdesmitajos gados radās ezotēriska leģenda par to, ka grupas Pink Floyd albums Mēness tumšā puse ir sarakstīts kā slepens skaņu celiņš 1939. gada filmai Oza zemes burvis. Tika atrastas ne tikai simboliska rakstura sakritības dziesmu tekstos, bet arī precīza atbilstība laikā starp skaņu efektiem albumā un darbību filmā. Ir izdots arī DVD disks The Dark Side of Oz ar šādu sinhronizētu skaņas pavadījumu, taču ikviens var šo efektu pārbaudīt pats, sākot atskaņot Pink Floyd albumu tajā brīdī, kad MGM kompānijas logo – lauva ierēcas trešo reizi. Filmas skaņu varat droši izslēgt, mūzika to lieliski aizvieto.
Politisks traktāts
Pilnīgi cita veida simbolismu un līdzības Oza zemes sērijas grāmatās 1963. gadā atrada kāds vasaras universitātes pasniedzējs, kas, mēģinādams ieinteresēt studentus savā lekcijā par 1896. gada ASV prezidenta vēlēšanām, sāka izmantot Bauma radītos tēlus. Gadu vēlāk viņš publicēja nelielu rakstu žurnālā American Quarterly, kurā aizstāv ideju, ka Baums uzrakstījis politisku līdzību. Burvis Ozs esot toreizējais republikāņu prezidents Grovers Klīvlends, gļēvais Lauva – demokrātu kandidāts Viljams Dženings Braians, Putnubiedēklis simbolizē fermerus, Dzelzs Malkascirtējs – rūpniekus, Dzeltenais ķieģeļu ceļš ir jaunieviestais zelta standarts un tā tālāk. Šo rakstu tobrīd neviens nepamanīja, un tikai pateicoties Gora Vaidala rakstam 1977. gada žurnālā New York Book Review sākas vispārēja aizraušanās ar tālāku parabolu un metaforu meklēšanu. Biogrāfi gan apgalvo, ka Baums nekad nav dziļi interesējies par politiku, turklāt viņa politiskās simpātijas bijušas visai neskaidras arī redaktora darbā Dienviddakotas laikrakstā Aberdeen Saturday Pioneer, kuru viņš nopirka 1890. gada janvārī. Diezgan noslēpumains ir gadījums ar divām redakcijas slejām gadu vēlāk. Tobrīd notika bēdīgi slavenais slaktiņš, kurā tika nogalināts indiāņu vadonis Sēdošais Bullis un pusotrs simts siu cilts indiāņu. Reaģējot uz šiem notikumiem, Baums uzraksta pirmo sleju, kurā aicina nekavējoties iznīcināt visus atlikušos sarkanādainos kustoņus, jo “baltie ir saimnieki šajā kontinentā ar iekarotāju tiesībām, ar civilizācijas taisnību, un mūsu apmetņu robežu drošību garantēs tikai pilnīga sarkanādaino iznīcināšana. Un kāpēc gan viņus neiznīcināt? Viņu vara ir aizgājusi, viņu gars ir salauzts, viņi ir zaudējuši cilvēciskus vaibstus; labāk, lai viņi mirst, nekā turpina eksistenci kā nožēlojami grausti.” Trīs nedēļas vēlāk, kad notika atlikušo indiāņu izvešana uz rezervācijām, Baums pauž nožēlu par karavīru nemākulību un nespēju ātri un nešaubīgi noslaucīt no zemes visus “šos nepieradinātos un nepieradināmos kustoņus”. Lai arī savās turpmākajās grāmatās viņš cenšas sludināt līdzjūtību un mierīgu līdzās pastāvēšanu, jūs tajās neatradīsiet nevienu “krāsaino”, visu cilvēku vārdi viņa grāmatās ir anglosakšu izcelsmes. Vienīgi grāmatā Lupatu lelle no Oza zemes parādās hotenhotu tauta, kurā var atpazīt kariķētus afroamerikāņus. Runājot par “genocīda slejām”, Bauma aizstāvji min dažādus izskaidrojumus – sākot ar to, ka rakstītais ir jāsaprot ironiski, līdzīgi kā rakstījis Džonatans Svifts, un beidzot ar to, ka tādi bijuši lielākās daļas iedzīvotāju uzskati, galu galā, nav ziņu, ka šīs slejas togad būtu izraisījušas kaut vismazāko sašutumu. Starp citu, Bauma kritiķi apgalvo, ka Brīnumainais Oza zemes burvis esot atradies uz Hitlera naktsskapīša.
Izgriezt un sadedzināt
Starp citu, Oza zemes sērijas grāmatas ne reiz vien ir tikušas aizliegtas vai cenzētas. Tās ir mēģināts izslēgt no skolu bibliotēkām un literatūras sarakstiem Tennesī un Luiziānas štatos, minot visdažādākos iemeslus: gan to, ka grāmatās attēlotas labās raganas, kuru nav un nevar būt, gan tas, ka šajās grāmatās dzīvnieki ir evolucionējuši līdz cilvēku līmenim. Daudzas publiskās bibliotēkas ASV ir apzināti izvairījušās iepirkt Oza sēriju, aizbildinoties te ar plauktu garumu (ja reiz pērk, tad taču jāpērk visa sērija), gan ar šo darbu apšaubāmo literāro vērtību. Piecdesmitajos gados senatora Džozefa Makartija pūļu rezultātā grāmatā saskatīja komunistiskus uzskatus par valsts pārvaldi un grāmatas izņēma no bibliotēkām kā “pārāk radikālas”, savukārt Detroitas bibliotēkas direktors Ralfs Ulvelings 1957. gadā paziņoja, ka šīm grāmatā nav jāatrodas bērnu lasītavās, jo tās ir “slikti uzrakstītas”, tajās ir “pārāk daudz pārspīlējumu ikvienā detaļā” un “stāsts ne ar ko nebeidzas”. 1959. gadā Floridas štata Galvenā bibliotekāre izsūtīja bibliotēkām sarakstu ar grāmatām “kas nebūtu jāpasūta, nebūtu jāpieņem kā dāvinājumi, nebūtu jāuzglabā vai jāizsniedz lasītājiem”. Saraksta augšgalā bija visas Frenka Bauma grāmatas: “Šāda veida grāmatu atrašanās bibliotēku plauktos nozīmētu vienīgi laika un naudas izšķērdēšanu no bibliotekāru puses kā arī nerūpēšanos par savas kopienas bērnu labklājību.” Runājot par cenzūru, jaunākajā Lupatu lelles no Oza zemes izdevumā ir mainīta rindiņa, kas varētu aizvainot afroamerikāņu lasītājus. Grāmatā aprakstīts fonogrāfs, kurš atskaņo dziesmiņu ar vārdiem “Es mīlēt Lulu, manu ogļu melno Lulu.” Tas ir aizvietots ar tekstu: “Es mīlu Lulu, manu šķībacaino Lulu.” Vienlaikus no grāmatas izņemts attēls, kurā redzami jau pieminētie totenhoti, iezemieši ar acīmredzami tumšāku ādas krāsu.
Acīmredzot tajā visā ir kaut kāds netīrs kārdinājums, vienalga, teozofisks vai sātanisks, opiātu vai kukluksklana iedvesmots. Vai gan citādi jau veselu gadsimtu bērni un pieauguši nopietni cilvēki juktu prātā, lasot par ugunīgo bumbu, smilšu pērtiķiem, ķirbjagalvu vai koka steķa zirdziņu. Jau drīz vien pēc pirmās grāmatas iznākšanas amerikāņu sarunu valodā radās termins ozzy - runājot par lietām, personām vai notikumiem, kas pārsteidz ar savu trakulību vai neticamību. Lai arī rokmūzikas Tumsas Princis Džons Maikls (Ozijs) Ozborns savu iesauku ieguva no uzvārda saīsinājuma, visiem tāpat bija skaidrs, ka runa ir par viņa “ozīgo” neprātu. Tāpat kā tiem kristīgi noskaņotajiem fundamentālistiem, kuriem ir pilnīgi skaidrs, ka Oza zemes burvis ir iluminantu sektas izstrādāts psihi programmējošs teksts, kura mērķis ir pievērst bērnus sātanismam. Ne velti Džūdija Gārlenda, kas slavenajā 1939. gada filmā tēloja Dorotiju, apprecējās ar tās pašas sektas locekli, no kuras vēlāk nāca Čārlzs Mensons, bet nomira viņa diezgan pēkšņā nāvē tajā brīdī, kad Nīls Ārmstrongs spēra pirmo soli uz Mēness. Pareizāk sakot, vienu mēnesi pirms tam, taču leģendai ar to pilnīgi pietiek.
Rudīte Šteinere © |
|