Es zināju, ka man ir šovakar jānoskatās Frīda.
ES nespēju noticēt, cik daudz esmu palaidusi garām. Sajūta, ka pusi filmas es redzu pirmo reizi. Sajūta, itkā tā būtu izmainījusies, kopš pagājušās reizes, kad to redzēju. Lai gan zinu, ka mainījusies esmu es pati.

Es nezinu, kādēļ cilvēki saka, ka šī filma viņiem uzdzen depresiju. Mani tā šonakt, uz šo vienu nakti atgrieza dzīvē. Atgādināja visu. Visu. Tā ir silti skarba. Smaga kā sajūtas, bet trausla kā tauriņa spārns. Mīlama kā smaids un rūgta kā dzīve. Tā ir svarīga. Pat ļoti. Tā māca smaidīt un dzīvot. Vismaz man.
Taču es neriskēšu ķerties pie grāmatas. Iespējams grāmatas es jūtu labāk, taču, tā atgriež metāla stieņus lāpstiņās un skarbu izaicinājumu, aizmirstot maigumu. Aizmirstot, ka zem raupjas uzvalka drēbes slēpjās ādas zīds. Viņa ir bīstama.
Taču ne šādi un ne šovakar.
Es šovakar vairāk neesmu pazudusī sieviete.