Jau otro reizi mūžā nākās saprast, ka ģimene, kā asinssaišu radniecības kopums nenozīmē neko. Reiz es atteicos no tēva un šodien es atteicos no māsas, iegūstot brāli.
Vārdi vienas asinis, tev un man nenozīmē neko. Jēdziens, kas man vairāk nenozīmē pilnīgi neko. Likumus, pieņēmumus, ierakstus papīros. Bet ne jūtas, ne cilvēciskus pienākumus. Ģimene ir cilvēki, par kuriem tu rūpējies uztraucies, ar kuriem tu vari parunāt par jebko, uz kuriem vari paļauties un kuri rada māju sajūtu, zinot, ka tāpat tas ir arī otrā virzienā.
Mana ģimene pašlaik ir cilvēki, kuri ir mani cilvēki. Cilvēki kuri man ir tuvāki par visu, cilvēki, par kuri nav un nebūs svešinieki un cilvēki, kurus ieraugot pārnākam mājās gribās smieties un apmesties ap kaklu. Cilvēki ar kuriem es nevaru pavadīt vairākus gadus nopietni nerunājot. Ar asinsradiniekiem tā var. Taču tā nav ģimene.
*klusums*
Ģimeni var izvēlēties pats. Ir tikai jāprot aiziet un jāprot izvēlēties.