Protams, ka es viņu neesmu aizmirsusi. Pārāk bieži es viņu jūtu bezmiega naktīs, kad domas ietinās zeltainos zīda lakatos, visas istabas ir pilnas ar naktstauriņiem un es sajūtu sveču smaržu.
Es vēl arvien mīlu atrasties viņas haotiskajā istabā - pilnā ar lakatiem, grāmatām un aprakstītām papīra vēstulēm. Es vēl arvien bieži risinu ar viņu sarunas, kad viņa sēž augstākajos torņos, tērpusies baltā zīda naktskreklā, ar sveci plecu aukstumā, pievilinot naktstauriņus. Es vēl arvien dažreiz pinu sev bizes un dažreiz man ir žēl, ka nogriezu savus matus tik īsus, ka īstas bizes nemaz nesanāk. Es vēl arvien meklēju viņu bildēs. Vēl arvien es dažreiz skatoties uz savām mantām, dažas lietas saucu par viņas nevis savējām. Es vēl arvien grāmatās zīmēju naktstauriņus, gluži kā viņa to darīja.
Viņu dažreiz ir nedaudz pārāk sarežģīti aizmirst.