Es sapratu, ka man tas ir apnicis. Viss. Nevis tas, kas notiek manā dzīvē, bet valstī.

Dažreiz nākās aizdomāties, kas notiktu, ja vienkārši, katrs, kuram ir problēmas dēļ politiķu nespējas vadīt valsti, pat tad, ja vienkārši katrs, kuram problēmas liek zaudēt to, kas viņam ir, pieceltos kājās un klusi pateiktu - pietiek. Latvija nav liela, bet to, kā tas skanētu dzirdētu labāk par lielgabaliem pilsētām tālu vai savām domām. Ja katrs, kuram ir problēmas dēļ tā, ka kādam citam tā redz vajadzēja, aizsūtītu vēstuli uz to pašu ES galveno mītni, ar pāris rindiņām - panāciet valdības maiņu, viņiem sāktu nepietikt vietas. Varbūt parakstu nebūtu tik daudz kā cīņās par suņu tiesībām amerikā vai iemīļota dziedātāja piemiņai. Taču proporcionāli, tas būtu daudz.
Bet kurn vēl arvien klusi. Gluži kā tad, kad nedrīkstēja.

Varbūt es pašlaik esmu sīka balstiņa murdoņā un varbūt es esmu ideāliste. Bet es negribu to atstāt tā.
Es neteikšu - ja man būtu iespēja. Es mēģināšu to atrast.

Žanna 'dArka dzīvoja viduslaikos un pasaule bija savādāka. Tomēr, es ceru, ka pat tad, ja šo nesauc par karu, viens cilvēks var aizsākt lavīnu. Es tikai ceru, ka viss nav bezcerīgi.