Saplēst glāzes, metot pret sienu, pastaigāties to noklusētajos vārdos, klusēt, nedzirdēt plīstoša stikla troksni. Nekas nav noticis. Tev tikai tā šķita. Stikli? Es neredzu stiklus.
Saplēst glāzes un tām līdzi - ilgas.
Es domāju, kā jūtās naktstauriņi, kad tie sitās gar spuldzi, kas ir tikai remdena un nesadedzina un tomēr, stikls neļauj nokļūt tur. Tur. Un tā stundām ilgi. Stundām, dienām, mēnešiem. Gadiem vēl ne. Lai gan šķiet, ka varētu būt arī gadi.
Remdenas spuldzes, ar spējiem gaismas uzliesmojumiem, kas uz mirkli remdina ilgas. Dažreiz gribās, kaut spuldzes stikls beidzot kvēlotu, kaut atnāktu kāds, kurš nezin naktstauriņu ilgas un kāds, kuram tas ir tikai kukainis.

Ilgas.
Naktstauriņu mūžīgie lāsti - gaisma aiz stikla.



[edit]
Un tomēr, es negribu beigt ilgoties.