Ir būtnes kuras neaiziet. Vēlarvien, vai nekad. Vai zini, kā tas ir, ja viņa ir nolēmusi palikt tevī vienmēr, sildīt ar svecēm plecu augstumā un naktstauriņu krāsas lakatiem? Sisties krūtīs uz āru, kā smilšu naktstauriņš. Sapīties tavās domās, kā naktstauriņš. atstāt naktstauriņu pēdu nospiedumus katrā lapaspusē, kuru tu vai viņa mīl. Viņa nemāk aiziet. Tāpat kā es. Un par to es esmu laimīga. Pie Elizabetes var atrast mieru tādā laikā, kā šis, kad ziemssvētki ir asaroti un rītos vienīgā sajūta ir tukšas skumjasa. Elizabete ir kā šokolāde un sveces gaisma. Ar vienu mazu gabaliņu pietiek, lai piepildītu visu un atkal varētu smaidīt.

( josephine )