Šovakar gribās klausīties skumjas vijoles, vērties visā ar neko neredzošām acīm un būt Ēvai.
Šodien es pārāk daudz domāju par vājprātīgajiem.

Oh, jesus, somebody hug me, before I start to cry over nothing. Again.
Man vajadzētu pārstāt rakstīt par vājprātīgajām, pat tad, ja viņas ir manas mīļākās.

Man ir jāaiziet pie ārsta. Bet katru reizi, kad kāds man to saka [arī es pati], es atbildu tieši tā pat kā Anna - Es aiziešu pirmdien, lieliski apzinoties, ka neaiziešu, tikai mēģināšu sameklēt kautko kas palīdzēs un turpināšu uzvesties nepieskaitāmi dēļ noguruma un galvassāpēm.

Es esmu absurda.
Un vēl jo vairāk tapēc, ka pat to apzinoties, es nemainos.

Spēlēt klavieres, nesakarīgas melosdijas un neskanīgus toņus un nevis tapēc, ka es savād;ak nemācētu, bet tapēc, ka savādāk nevēlos. Sarunāties ar paslēptajām stīgām un smieties neskanīgus, nogurušus smieklus, kā pavadijumu melodijai, kuru par melodiju spētu nosukt tikai es.
Ļaut taustiņiem sajust prātā un iegult zemāk par citiem, bez manu roku pieskārieniem.