damsel · in · distress

Es dievinu, kad mani žnaudz. Stipru vīrieša roku sajūta uz kakla un viegla asfiksija izsauc eiforiju. Gudrinieki to norakstītu uz smadzeņu hipoksiju. Es to norakstu uz seksu.

Gribas izpisties visperversākajos veidos. Piezvanīju Draudziņam, zinot, ka viņš ir aizņemts līdz nelabumam, un ilgi ilgi stāstīju par to, kādas netiklības mēs varētu rīkot. Šis iditots, tā vietā, lai ļautos "kas būtu, ja būtu laiks/iespēja", un beigt to visu ar seksu pa telefonu, teica, ka varētu jau piektdien-sestdien, bet šim daudz darāmā un deadlin-i. Doooh. Dažreiz viņš man riebjas ar to, ka nesaprot, ka es viņu īstenībā nemaz negribu redzēt ārpus seksa un izklaidēm, ka tas ir flirts, spēle, ka man vienkārši gribas verbāli apmierināties, uzkraut kādam savu libido un es neuzprasos ciemos uz seksa maratonu. Ka es tikai fantazēju par to, cik labi būtu, ka tas nenozīmē, ka jādod tūlītējs akcepts.

Un viņš tagad laikam domā, ka es necienu viņa laiku un esmu tik debīla, ka nesaprotu, ka darbi jādara. Fuck my life.

Man ir fizioloģiski grūti iet uz sporta klubiem, jo deviņdesmit deviņus procentus no apmeklētājiem sastāda jaunas, smukas meitenes. Es nezinu, kā lai piespiež sevi sieviešu ģērbtuvē neskatīties uz tiem skaistajiem ķermeņiem, slaidajām kājām, un, galvenais, smukajām krūtīm. Es izpētu, izvērtēju katru ķermeni sev blakus, un bieži pieķēru sevi pie tā, ka skatos uz kādas būtnes krūtīm un sapņoju par to, ar kādu baudu es novilktu to nekam nederīgu krūšturi un nolaizītu krūtsgalus. Man bail, ka kāda pamanīs, ka vēroju viņu nepieklājīgi ilgi. Un nekāda diža sportošana vairs nesanāk, jo prāts ir aizbāzts seksu un racionālās domas ir tālu, tālu.