damsel · in · distress

Viņam ir bijušās tik daudz sievietes tik daudzās variācijās, ka man bail. Bail tuvoties. Bail neatbilst. Bail būt par vidējo statistisko viņa gultas baltajos palagos. Bail apjukt. Bail nemācēt. Jūtos kā mazā nepieredzējusi četrpadsmitgadniece. Savā ziņā, es tāda arī esmu.

Šonakt mums gribas burbuļvannu, šampanieti, zemenes, suši, vaniļas smaržu gaisā, izskatīgu vīrieti un izslamcinātu dzimumaktu ar garu priekšspēli. I'm so clichee.

Mīļa, mīļa alkohola tolerance, kur tu esi palikusi? Laikam, kaut kur pusaudžu gados, kad varēju ieliet sev iekšā viskija pudeli un atnākt mājās smaidīga un adekvāta. Vakar, toties, pamanījos mērēni apreibt no divām vīna glāzēm.

Vīriešiem ir tik primitīvs simpātiju dzinulis: svārki + zeķes = lieta darīta.

Oh fuck, vai no support@klab.lv kāds arī atbild? Ko lai dara cilvēks, kuram nepienāca vēstule, ar kuru apsiprināt dienasgrāmatas reģistrāciju? Tā dēļ nespēju pat pievienot komentārus. Maucība.

Orālais sekss bez spermas norīšanas man liekas nepabeigts process.

Sataisīju jūzerpikčas ar sievietēm, kuras apbrīnoju.

Man ir fizioloģiski grūti iet uz sporta klubiem, jo deviņdesmit deviņus procentus no apmeklētājiem sastāda jaunas, smukas meitenes. Es nezinu, kā lai piespiež sevi sieviešu ģērbtuvē neskatīties uz tiem skaistajiem ķermeņiem, slaidajām kājām, un, galvenais, smukajām krūtīm. Es izpētu, izvērtēju katru ķermeni sev blakus, un bieži pieķēru sevi pie tā, ka skatos uz kādas būtnes krūtīm un sapņoju par to, ar kādu baudu es novilktu to nekam nederīgu krūšturi un nolaizītu krūtsgalus. Man bail, ka kāda pamanīs, ka vēroju viņu nepieklājīgi ilgi. Un nekāda diža sportošana vairs nesanāk, jo prāts ir aizbāzts seksu un racionālās domas ir tālu, tālu.

Gribas izpisties visperversākajos veidos. Piezvanīju Draudziņam, zinot, ka viņš ir aizņemts līdz nelabumam, un ilgi ilgi stāstīju par to, kādas netiklības mēs varētu rīkot. Šis iditots, tā vietā, lai ļautos "kas būtu, ja būtu laiks/iespēja", un beigt to visu ar seksu pa telefonu, teica, ka varētu jau piektdien-sestdien, bet šim daudz darāmā un deadlin-i. Doooh. Dažreiz viņš man riebjas ar to, ka nesaprot, ka es viņu īstenībā nemaz negribu redzēt ārpus seksa un izklaidēm, ka tas ir flirts, spēle, ka man vienkārši gribas verbāli apmierināties, uzkraut kādam savu libido un es neuzprasos ciemos uz seksa maratonu. Ka es tikai fantazēju par to, cik labi būtu, ka tas nenozīmē, ka jādod tūlītējs akcepts.

Un viņš tagad laikam domā, ka es necienu viņa laiku un esmu tik debīla, ka nesaprotu, ka darbi jādara. Fuck my life.

Es dievinu, kad mani žnaudz. Stipru vīrieša roku sajūta uz kakla un viegla asfiksija izsauc eiforiju. Gudrinieki to norakstītu uz smadzeņu hipoksiju. Es to norakstu uz seksu.

Nav nekā nejaukāka par nospiestu seksualitāti. Laikam nav pareizi un labi saukt manus vecākus un vecvecākus par ne pārāk prātīgajiem cilvēkiem, jo, viņi, darbacilvēki no laukiem, nedomāja par aizliegtā augļa efektu un citām moderni- psiholoģiskajām niansēm.

Es zinu, ka viņi gribēja mani pasargāt no „sliktas pasaules”. Un, to gribot, viņi ir izaudzinājuši no manis sieviešķermenī koncentrētu „sliktu pasauli”.

Viņi vienmēr ir bijuši aizspriedumaini, radikāli, despotiski. Jau no mazotnes es iesūcu sevī Vienīgo Pareizo Morāli un Sievietes Cienīgu Uzvedību. Vecmāmiņa ir bijusi izcils laikmeta produkts: kārtīgā, pareizā un absolūti frigidā, dzimumnorises ir absolūts tabū, par to nedrīkst ne domāt, ne runāt, ne dalīties. Viņai bija drusciņ pāri 30, kad viņa palika bez vīra- un visu atlikušo dzīvi nodzīvoja bez vīrieša, velkot uz sevis bērnus, saimniecību, visur saskatot maucības, netikumus, vieglu uzvedību. Mana mamma bija izcils upuris: viņa auga seksuāli sterilā vidē. Viņa ne tikai nezināja, no kurienes rodas bērni, kāpēc vīrietim un sievietei ir dažāda fizioloģiskā uzbūve – dienā, kad viņai sākās mēnešreizes, viņa domāja, ka ir neglābjami slima, ielīda stūrī un gaidīja, kad nomirs. Es kļuvu par upura upuri, bet informācija man nebija liegta- mamma, balstoties uz savu skumju pieredzi, vienmēr labi un maigi atbildēja man uz „no kurienes rodas bērni” jautājumiem.

Vecmāmiņa vienmēr gan tiešā, gan netiešā veidā lika man saprast, ka manas draudzenes, kuras atļaujas naktī pasēdēt uz soliņa ar puišiem, ir maukas un „sazin ko tur dara”. Vēl viens liels aizliegums bija alkohols. Viņas abas, gan mamma, gan vecmamma, uzskata, ka, ja sieviete dzer pasākumos, kaut vai vienu alkohola glāzi, ir alkoholiķe un nepieskaitāmā. Man mācīja, ka tādu sievieti neviens necienīs. Man mācīja, ka, ja atdoties vīrietim pirms kāzām, tikšu izdrāzta, pamesta un nevienam nekad vairs nebūšu vajadzīga. Mani nekad nekur nelaida. Kamēr draudzenes dzērumā zaudēja nevainības, es lasīju enciklopēdijas. Par to gan – paldies Jums, vecāki. Bet nevajadzēja tik despotiski. Nevajadzēja tik traki.

Tagad, kad esmu relatīvi pieaudzis cilvēks, es spēju filtrēt viņu viedokļus. Bet toreiz, kad man bija 13, es dzīvoju ar domu, ka sekss un alkohols- tas ir pretīgi un slikti. Ka dzimumorgāni ir kaut kas netīrs, pretīgs, apkaunojošs. Ka visi drīkst, es – nē. Un visas, kuras drīkst, ir maukas, bet es- eņģelītis.

Bet šī doma īpaši neglāba. Jo eņģelītim parādījās INTERESE. Eņģelītis nelaida garām nevienu preses izdevumu, kura bija pikanti raksti vai atkailinātās sieviešu krūtis. Eņģelītis putekļainajos plauktos izraka „Emanueli” un lasīja to brīžos, kad neviena nebija mājās. Emanuelei sekoja frigidu tantiņu lēti romāni par romantizētiem viduslaikiem, viscaur aptītas ar Stokholmas sindromu, kur spēcīgi vikingi ņem gūstā trauslās princeses, izvaro, pazemo, un, par spīti tam visam, abi iemīlās viens otrā. Man liedza veselīgu seksuālu attīstību – es attīstījos pati, un to pavadīja kauns, zem kura čaulas slēpās patīkama, uzbudinoša „es esmu tik slikta meitene” sajūta. Es nezinu, ko jūt cilvēki, kad pirmo reizi mūžā draugu lokā lieto alkoholu. Mani tas uzbudināja – vēl viens aizliegtais auglis.

Šim rakstam vajadzētu romantisku, literāri skaistu nobeigumu. Bet es būšu īsa un vulgāra- man patoloģiski patīk dzert un drāzties.

Sasodīts, tik traki gribas uzpīpēt, neskatoties uz to, ka esmu nepīpētāja. Man nevajag atkarību, man nevajag atslodzi, man vienkārši gribas cigareti mutē, kas lēni un patīkami izdedzina elpceļus. Ugunīgu punktiņu, kas deg tumsā. Kailai ietīties segā un ar aristokrātisku mieru izbaudīt cigareti uz balkona. Sajust, ka tā pieskārās lupām. Sajust, ka tu ievelc no tās iekšā – tajā brīdī tas ir kaut kas vairāk nekā vienkārši dūmi un nikotīns.

Freids laikam ilgi runātu par nobīdēm orālajā attīstības fāzē. Un Freidam, visticamāk, būtu taisnība, jo manā mutē vienmēr nonāk pildspalvas gals, mobilā telefona antena, kokteiļu kociņi, zobu bakstāmie, pašas pirksti. Un cigarete… cigarete ir orāla seksa atspoguļojums materiālajā lietā. Izsūkt un norīt. Smēķēšana ir visskaistākais destruktīvais process, ko es jebkad esmu izjutusi. Destrukcija, kas piepilda, nomierina un harmonizē. Varbūt, tāpēc, ka man tā nemaz nav smēķēšana.

Katra cigarete ir mazs orgasms. Ja nemaldos, kāds gurinieks jau ir runājis par nikotinālo orgasmu sievietēm.

Smēķējot gultā, es neizmetu cigareti, kad viņš apgulās man blakus. Neizmetu arī, kad tiku izģērbta. Turpināju visa procesā laikā. Abi orgasmi ievilkās dziļi plaušās.

Te būs mazliet no nekā. Pārdomas, izdalītas ar nulli. Intimitātes, seksi, fantāzijas un lietas, par kurām neklusējas vēlajās nakts stundās.