damsel · in · distress

Te būs mazliet no nekā. Pārdomas, izdalītas ar nulli. Intimitātes, seksi, fantāzijas un lietas, par kurām neklusējas vēlajās nakts stundās.

Sasodīts, tik traki gribas uzpīpēt, neskatoties uz to, ka esmu nepīpētāja. Man nevajag atkarību, man nevajag atslodzi, man vienkārši gribas cigareti mutē, kas lēni un patīkami izdedzina elpceļus. Ugunīgu punktiņu, kas deg tumsā. Kailai ietīties segā un ar aristokrātisku mieru izbaudīt cigareti uz balkona. Sajust, ka tā pieskārās lupām. Sajust, ka tu ievelc no tās iekšā – tajā brīdī tas ir kaut kas vairāk nekā vienkārši dūmi un nikotīns.

Freids laikam ilgi runātu par nobīdēm orālajā attīstības fāzē. Un Freidam, visticamāk, būtu taisnība, jo manā mutē vienmēr nonāk pildspalvas gals, mobilā telefona antena, kokteiļu kociņi, zobu bakstāmie, pašas pirksti. Un cigarete… cigarete ir orāla seksa atspoguļojums materiālajā lietā. Izsūkt un norīt. Smēķēšana ir visskaistākais destruktīvais process, ko es jebkad esmu izjutusi. Destrukcija, kas piepilda, nomierina un harmonizē. Varbūt, tāpēc, ka man tā nemaz nav smēķēšana.

Katra cigarete ir mazs orgasms. Ja nemaldos, kāds gurinieks jau ir runājis par nikotinālo orgasmu sievietēm.

Smēķējot gultā, es neizmetu cigareti, kad viņš apgulās man blakus. Neizmetu arī, kad tiku izģērbta. Turpināju visa procesā laikā. Abi orgasmi ievilkās dziļi plaušās.

Nav nekā nejaukāka par nospiestu seksualitāti. Laikam nav pareizi un labi saukt manus vecākus un vecvecākus par ne pārāk prātīgajiem cilvēkiem, jo, viņi, darbacilvēki no laukiem, nedomāja par aizliegtā augļa efektu un citām moderni- psiholoģiskajām niansēm.

Es zinu, ka viņi gribēja mani pasargāt no „sliktas pasaules”. Un, to gribot, viņi ir izaudzinājuši no manis sieviešķermenī koncentrētu „sliktu pasauli”.

Viņi vienmēr ir bijuši aizspriedumaini, radikāli, despotiski. Jau no mazotnes es iesūcu sevī Vienīgo Pareizo Morāli un Sievietes Cienīgu Uzvedību. Vecmāmiņa ir bijusi izcils laikmeta produkts: kārtīgā, pareizā un absolūti frigidā, dzimumnorises ir absolūts tabū, par to nedrīkst ne domāt, ne runāt, ne dalīties. Viņai bija drusciņ pāri 30, kad viņa palika bez vīra- un visu atlikušo dzīvi nodzīvoja bez vīrieša, velkot uz sevis bērnus, saimniecību, visur saskatot maucības, netikumus, vieglu uzvedību. Mana mamma bija izcils upuris: viņa auga seksuāli sterilā vidē. Viņa ne tikai nezināja, no kurienes rodas bērni, kāpēc vīrietim un sievietei ir dažāda fizioloģiskā uzbūve – dienā, kad viņai sākās mēnešreizes, viņa domāja, ka ir neglābjami slima, ielīda stūrī un gaidīja, kad nomirs. Es kļuvu par upura upuri, bet informācija man nebija liegta- mamma, balstoties uz savu skumju pieredzi, vienmēr labi un maigi atbildēja man uz „no kurienes rodas bērni” jautājumiem.

Vecmāmiņa vienmēr gan tiešā, gan netiešā veidā lika man saprast, ka manas draudzenes, kuras atļaujas naktī pasēdēt uz soliņa ar puišiem, ir maukas un „sazin ko tur dara”. Vēl viens liels aizliegums bija alkohols. Viņas abas, gan mamma, gan vecmamma, uzskata, ka, ja sieviete dzer pasākumos, kaut vai vienu alkohola glāzi, ir alkoholiķe un nepieskaitāmā. Man mācīja, ka tādu sievieti neviens necienīs. Man mācīja, ka, ja atdoties vīrietim pirms kāzām, tikšu izdrāzta, pamesta un nevienam nekad vairs nebūšu vajadzīga. Mani nekad nekur nelaida. Kamēr draudzenes dzērumā zaudēja nevainības, es lasīju enciklopēdijas. Par to gan – paldies Jums, vecāki. Bet nevajadzēja tik despotiski. Nevajadzēja tik traki.

Tagad, kad esmu relatīvi pieaudzis cilvēks, es spēju filtrēt viņu viedokļus. Bet toreiz, kad man bija 13, es dzīvoju ar domu, ka sekss un alkohols- tas ir pretīgi un slikti. Ka dzimumorgāni ir kaut kas netīrs, pretīgs, apkaunojošs. Ka visi drīkst, es – nē. Un visas, kuras drīkst, ir maukas, bet es- eņģelītis.

Bet šī doma īpaši neglāba. Jo eņģelītim parādījās INTERESE. Eņģelītis nelaida garām nevienu preses izdevumu, kura bija pikanti raksti vai atkailinātās sieviešu krūtis. Eņģelītis putekļainajos plauktos izraka „Emanueli” un lasīja to brīžos, kad neviena nebija mājās. Emanuelei sekoja frigidu tantiņu lēti romāni par romantizētiem viduslaikiem, viscaur aptītas ar Stokholmas sindromu, kur spēcīgi vikingi ņem gūstā trauslās princeses, izvaro, pazemo, un, par spīti tam visam, abi iemīlās viens otrā. Man liedza veselīgu seksuālu attīstību – es attīstījos pati, un to pavadīja kauns, zem kura čaulas slēpās patīkama, uzbudinoša „es esmu tik slikta meitene” sajūta. Es nezinu, ko jūt cilvēki, kad pirmo reizi mūžā draugu lokā lieto alkoholu. Mani tas uzbudināja – vēl viens aizliegtais auglis.

Šim rakstam vajadzētu romantisku, literāri skaistu nobeigumu. Bet es būšu īsa un vulgāra- man patoloģiski patīk dzert un drāzties.