| mazā fukušima |
29. Okt 2015|10:51 |
Man te viens onkulis, ar kuru reizē tiekam sūtīti pa izmeklējumiem un kurš visur mani laiž pa priekšu, lai pēc tam paprasītu, kā bija, ko darīja.
Sēžam pirms mazā fukušimas kokteilīša: "kā domā, man tās protēzes ņemt laukā, vai atstāt? Ja izņemšu un būs kaut kas ciets jāēd, tad likšu atpakaļ. Ko te dos vispār?" Saku, ka nebūs ciets, būs jādzer. "Labi, bet vienalga - ko man ar tām protēzēm?" Mierinu, ka nesalūzīs jau, vienīgi spīdēs varbūt pēc tam.
"Jā, un tad man viss spīdēs tā, ka ne atmazgāt. Dakterim nepaprasīju... o! Dakter, dakter - protēzes atstāt vai izņemt pirms iedzeršanas?" (atskatās visi, kas atrodas gaitenī).
Daktere: "kad pirmo dzersiet, atstājiet, uz otro ņemat ārā"
"Jā, jā, labi... nē, ieiešu, žvikts ārā un kabatā. Te tāpat nekas nav jākož, maizi tējā pamērcēšu... labāk ārā un miers. Vispār jau apnika, šmauktu mājās, bet es pidžammā, aizturēs... a kas mani turēs? Es žvikt protēzes kabatā, pats taksī!"
Iznāku.
"Nu? Kā bija? Spainis? Kas jādzer? Ko deva?" Es: "maza čarkiņa, pa virsu ūdens".
Biedrs: "Kā? Šnabim???"
:D |
|