| Audzinu raksturu. |
20. Jan 2012|22:05 |
Lasu Džeka Londona Mārtinu Īdenu. Kaut kā pusaudzībā man galīgi garlaicīgi šķita visi tie Londona gabali, kur tikai mūžīgais sniegs, suņi un visi galbeigās tāpat nosalst. Un tas ir labākajā gadījumā - man piederošajā izlasē (tāda zilganzaļganzilizaļa ar vilka galvu, ar ko B.B. pirms gada riktīgi varēja baidināt) viņš sarakstījis tik daudz gabalu, kur nobeigums pašam jāizdomā, ka taisni riebjas. Mani vienkārši tracina visi stāsti, grāmatas, filmas, kur beigas nav nekādas beigas - paliek viss tas gabals tā kā gaisā karājoties un pašam lasītājam (skaitītājam) jāizdomā - a kā tad tur tagad būs. No vienas puses jau var saprast - ja pirmais gabals aizies, autors varēs rakstīt turpinājumu un tur nebūs lieki jāpiepūlas un jādomā, kā no miroņiem uzcelt romantisko varoni, kurš turpināmajā darbā atdevis galus. Redz - atstāj to gabalu bez tāda riktīga Ze End un dod sev iespēju turpināt, ja nu kas. Bet es - es jūtos totāli piečakarēta - ja es nopērku grāmatu vai biļeti uz kino, tad es esmu samaksājusi arī par normālām beigām. Grāmata vai filma bez Ze End vai grandfināle ir prasta zagšana - vai man jādara to autoru darbs un pašai jāizdomā, kas un kā? Ne tak - es maksāju, es gribu jau izdomātas beigas!
Un to Mārtinu Īdenu es lasu nevis tāpēc, ka traki interesanti būtu - nē, es vienkārši gribu zināt, vai viņš viņu tur beigās apprecēs vai nē. Un ja man šoreiz atkal pašai būs jāizdomā, es būšu pavisam pikta un Londonu nelasīšu vairs nekad - dedziniet kaut pēdas! |
|