| "Talantu" fabrika |
14. Jan 2012|21:39 |
Šodien atkal tā mazliet pie sevis iesmīkņāju.
Mums te mājas īpašnieki ar izteiksmi, ar lepnumu mirdzumu acīs un tā, stāsta, ka bērns tagad iet citā skolā un sestdienās uz nodarbībām īpaši apdāvinātiem bērniem... Salikās man bilde - es tajā skolā strādāju gadus trīs un tās sestdienu nodarbības mēs saucām par nodarbībām apdauzītajiem. Nesaņēmos es šito pateikt un izkāstīt savas domas, tāpēc izpaudīšos tagad:
Man žēl to bērnu, kuriem no bērna kājas ir šitā indigo aura, īpašā apdāvinātība (kas man asociējas ar "īpašām vajadzībām") un bagāti vecāki, kuriem īsti nav laika savām atvasēm. Tad nu viss iet vaļā uz pillu klapi - bērns tiek sūtīts baletā, daiļslidošanā, mākslas vingrošanā, gleznošanā, ansambelī un vēl šitādos "īpaši apdāvinātiem" pasākumos. Tagadējos krīzes apstākļos katrs pasniedzējs vecākam bērnu slavē un uzdod par nākamo pļuščenko, pikaso, naumovu un vēl sazinko, lai tikai tas bērns regulāri nāktu un tie senči attiecīgi regulāri piķotu. It kā jau visi laimīgi - pasniedzējs saņem naudiņas, bērnam tiek stāstīts, ka viņš ir daudzpusīgi ģeniāls, vecākiem ir vairāk brīva laika un pamats lepoties... BET - da smieklīgi tas viss - ne tur kā pārbauda to "īpašo apdāvinātību", ne tur kādi leveļi un eksāmeni pāriešanai uz augstāku, nekā - nosauc par skolu "īpaši apdāvinātiem", bet pie sevis zini, ka "īpaši bagātiem vecākiem un viņu neciešamajiem knēveļiem",. Nu, maizīte kaut kā jāpelna.
Tad nu aiziet šitāds "īpašais" uz lietišķajiem un vai nu iekšā vispār netiek (WTF??? apdāvināts tak līdz riebumam) vai izlec pa logu pirms pirmās skates (jo jāstrādā abnormāli daudz).
Drausmīgi ir tad, kad tas ūberkinds beidzot saprot, ka vispār jau ne ar ko īpašu, izņemot milzīgi daudzo pulciņu apmeklējumu, neizceļas. Vēl drausmīgāk (tiesa, ne pašam, bet pārējiem) - ka viņš arī dzīvo ar pārliecību, ka ir ģeniāls!
Ko ta es vispār ar šito gribēju pateikt - veselīgu devu kritikas, lūdzu, pilsoņi!
Labi, es pati ne bez grēka - aizsūtīju atvasi uz "Radošās mākslas" nodarbībām. Skan smuki, bet reāli - ķēpājās ar guaša krāsām. Aizvedu savtīgos nolūkos - man viena brīva stunda ceturtdienas vakaros, bet bērnam - kaut kādas iemaņas rīkoties ar otu un krāsām (šodien jau mājās baigi bakstīja ar akvareli - pēc skaņas tā baksta galdu, ka prasu, ko dari? "Zīmēju kā māksliņā, kad apspalvojam lūšus". Man šķiet, ka to sauc par tupināšanu - tā man mākslas skolā teica), mazliet noturēt uzmanību, koncentrēties darbam un tā. Skaidrs, ka nekāds pikaso nebūs (nē, es neesmu pieticīga, vienkārši, atšķirībā no jums, esmu redzējusi viņas kleckējumus).
Un jā - es tomēr par padomju laika ārpusskolas nodarbībām - man pa divi lāgi nācās mūziķenē stāties, jo uz pirmo netiku. Bija bargi - sākumā iestājeksāmeni, ja izturi - tiec sagatavošanā un pēc gada - eksāmeni lai tiktu mūziķenē uz pirmo klasi. Mākslas skolā gan viegli tiku - maz bija gribētāju. Korī arī ņēma tikai pēc noklausīšanās un tad, ja attiecīgo "balsi" vajadzēja. Nu, bet netalantīgajiem bija bibliotekāru pulciņš: nav talanta - labo grāmatas! |
|