| par patriotismu |
15. Nov 2011|14:09 |
Tā kā tuvojas tie vasts svētki, tad pastāstīšu mazliet:
Reizi gadā brālis mūs visus piespiež dzimteni mīlēt. Jau kādu sesto gadu ģimenē (paplašinātā nozīmē) ieviesusies tradīcija atzīmēt 18.novembri. Pulcēšanās no rīta pie brāļa uz groziņbrokastīm. Piedalās vecāki, brāļa ģimene, māsa ar draugu un viņa radiem, mēs pilnā sastāvā un tā. Kaut kādos brīžos ir jādzied himna (kad pa TV dzied) un jāiet arī uz parādi. Var neiet tikai tas, kas slims, ļoti salīgs, ļoti mazs vai ļoti vecs. Pārējie iet. Uz parādi vēlams līdzi ņemt blašķi ar grādīgu šķidrumu, citādi ļoti auksti.
Man ar patriotismu ir švaki - nav ielikts ne šūplī, ne kur citur. Bet - vakar biju b/d uz bērnu un vecāku koppasākumu, kur atvase kopā ar citiem 3-6 gadniekiem rāva vaļā "Es Latviju saucu par dzimteni..." Pēc tam mūs apmācija kopā izpildīt vēl vienu patriotisku dziesmu, tad bija rotaļas par Rīgas dimdēšanu un torņu gaiļiem, tad gatavojām papīra torti Latvijai dzimšanas dienā. Mājās ejot B.B. kaut ko dungoja par svītrām karogā. Es galīgi neesmu pret patriotisko audzināšanu (tāpat kā pret ticības mācību, patiešām). Lai jau ņemās - ja no mazotnes sāks tā riktīgi dzimteni mīlēt, tad pieaugušam varbūt neradīsies jautājums - vai tad ir, par ko mīlēt?
Ir jau smuki, kad laukos katros svētkos (arī Ziemassvētkos, dzimšanas dienās, sporta un izklaides pasākumos) tiek uzvilkts karogs mastā (arī brāļa iniciatīva un tad vismaz var saprast, kad sākas tusiņš un kad tas beidzas).
B.B. patriotisms mazliet šūplī ielikts - kad paziņoju senčiem, ka braucu dzemdēt, pagalmā tika uzvilkts karogs (ap sešiem no rīta). Tikai ar to nost vilkšanu nav varējuši saprast - ārā jau tumšs, bērns vēl nav piedzimis, ko nu - vilkt nost, vai lai stāv?
Bet mātei, tāpat kā man no patriotisma maz - viņa tikai aiz bailēm no administratīvā soda ar karogu rokā vairākas reizes apstaigāja apkārt mājai vienā Lāčplēša dienā, jo nebija, kur to karogu iespraust. |
|