|
16. Sep 2011|23:29 |
O, cik interesants jautājums!
Tieši šodien to pārspriedu ar vīru. Man pašreizējais viedoklis 33 gadu vecumā ir tāds, ka dzeja ir vajadzīga tikai bērniem un lesbietēm. Bērniem, lai valodas nianses apgūtu, lesbietēm - lai liktos interesantas un pārsmalcinātas. Jo tikai lesbietes var atļauties būt interesantas un pārsmalcinātas. Tādas sievietes, kam vajag vīru un ģimeni, izvēlas būt pieglaudīgas, saimnieciskas un normālas - nedod dies interesantas (īpatnējas)! Es lasu bērnu dzeju, un es lasu lugas dzejā, un es pati reizēm tieku nolīgta atdzejot vai rakstīt dzeju, kas, protams, ir nevis dzeja, bet rīmes.
Kad man bija 18 gadu un es biju stulba, īpatnēja un man klāt kantējās tikai sievietes, un es studēju tipiskās sieviešu augstskolās, es pirku dzejas grāmatas kilogramiem un mēģināju iebraukt. Un brīnījos, kāpēc es tik smalka un interesanta, vīriešiem nepatīku. Un tad es nācu pie prāta. Un dzeju lasu tikai Ziemassvētkos pie eglītes. Vienā brīdī saproti, ka būt normālam ir nesalīdzināmi krutāk.
Un tagad, to rakstot, es domāju, kā man apvienot šo viedokli ar visvisdziļāko cieņu un simpātijām pret Annušku, Skuku un Shelly - tām Cibas literātēm, kuras es it nekādā veidā neasociēju ar īpatnējām lesbietēm. Nav man atbildes. Ja nu vienīgi tāda, ka dzeja ir vajadzīga tam, kas to raksta. Ja cilvēks var nerakstīt, tad labāk lai neraksta. Bet, ja dzeja lien ārā pa acu vākiem, lai raksta, tikai lai necer, ka to vajadzēs vēl kādam. Ļoti iespējams, ka vajadzēs. Bet ar to nevar rēķināties. Kad cilvēks sadzemdē citus cilvēkus, tieksmi būt īpatnējam un lasīt dzeju šausmīgi izspiež tieksme būt normālam un atslābt. |
|