| dažreiz es par to domāju |
12. Jul 2011|15:06 |
Mums ir rezerves plāns visādam gadījumam.
Māja Usmas krastā. Divstāvu. Pirts blakus, arī divstāvu un ar terasi (tā laikam to sauc). Dīķis, pašu rakts un savienots ar vēl vienu dīķi (kur it kā ielaisti līņi un baltie amūri, kuri kopš ielaišanas brīža nav manīti), otro gadu arī kaut kāds zemes pleķis iekopts. Meža golfs un aizaudzis volejbola laukums, kūpinātava, divi šķūņi, vienā no tiem dīrātava un mini siltumnīca aiz tā.
Tad nu reizēm es prātoju, ka jāmet šitā pilsētas dzīve pie malas un jāpārvācas. Jāsataisa biznesa plāns un jāsāk rušināties - bites, truši, eko-šmeko-dārzeņi, garšvielas, tējas, zivis utt. Vasarā jau būtu ko ņemties 24 h no vietas, a ziemā ietu medībās un adītu zeķes gadatirgiem. Paskatoties, cik maksā eko-šmeko visi šitie, mellenes, sēnes, zemenes, zivis, medījumi un rūķīšu tējas, mēs tak stāvus bagāti kļūtu!
Un kamēr visi strādātu, es tik lepni pļautu zāli.
Tikai - par maz bērnu, ko nodarbināt.
Ja man pagadītos kāds riktīgi labs ES finansējums tur lauku eko-tūrismam utt., es pavisam nopietni apsvērtu rezerves plāna realizāciju. |
|