| Kā jau solīju, par Ingu Ābeli |
15. Jul 2009|17:09 |
Vakar sāku lasīt I.Ābeles "Akas māju". Laulenis ierāpās gultā ar jautājienu: "Nu, kā?" Teicu, ka nekas, bet pie sevis sāku prātuļot, kāpēc es to info nekādi nespēju uztvert. Domāju un izdomāju - aiz pārlieku izcakinātās rakstīšanas manieres. "Nedēļas beigas kā smags, svarīgs kuģis, piesiets nedēļas novakarei, beržas pret palodzi, un apkārt čabinās miers." Man ir atrofējusies uztvere, primintīvu pasaciņu un likumdošanas aktu regulāras lasīšanas dēļ. Ja tam visam piepluso nemitīgo vēlmi pieturēties pie juridiskās tehnikas pamatnoteikumiem līgumu izstrādē, tad ir pavisam bēdīgi, jo, izlasot citēto teikumu tā vien gribas nosvītrot to un uzrakstīt vnk divus vārdus: "Mierīgas brīvdienas"., jo tur, kur beržas pret palodzi man ir aizmirsies, kas tur beržas un kam bija jāberžas.
Vai arī "Mākonis atgādina kurkstošu ledus garozu pāri peļķei, kura teju kusīs un šķīdīs kā visa tā pavasarīgā žurga tur aiz loga". Šito es vispār svītrotu nafig - veselas trīs rindas, kuras man nepasaka neko.
Vispār kaut kā saīgu. Sapratu, ka šitas lasāmais tik izkrāšņots ar visādiem salīdzinājumiem, epitetiem un ko nu tur vēl, man nav uztverams - aiz tām ciku-caku, fliter-svarovski-kristāliem, rišām un volāniem es miesu nesaskatu. Pārāk daudz robustu, īsu, kodolīgu tekstu lasīts un rakstīts, meklēju apslēptu jēgu teikumā, kurš uzrakstīts vienkārši tāpēc, lai būtu smukāk, nevis, lai lasītājs prātuļotu, kāpēc tas teikums tieši te ir, kāda tam ir nozīme, un kas tur apakšā.
Karoče, piespiedīšuu sevi izlasīt to grāmatu tikai tāpēc vien, lai patrennētos nemeklēt kaulu pimpī tur, kur tas nav jāmeklē.
Vispār, ja tā labi padomā, ja viņa izsvītrotu katru trešo teikumu, tad uz zemes būtu vairāk koku! |
|