| pam-param-tā-man-te-iet |
8. Apr 2008|15:19 |
Par asociācijām.
Man, piemēram, dzirdot jēdzinu "apburtais loks", pirmais, kas nāk prātā ir lecamaukla, bet vārdu "laime" - kadrs no multenes "Sūnu ciema zēni", kur viņi starp kupenām brēc: "JĀAAAAAAAAAA! Laimes LĀAAAAAAAAAAAAcīīīiiiii!" un tad tas baltais lācis ar lielo šķipeli nāk viņus pestīt.
Nez, ko par to teiktu psihoterapeits?
Par plakano pēdu.
Vakar biju pie neiropataloga, kurš man pavēstīja, ka visi kreņķi un bēdas ceļas no tā, ka man, iespējams, ir plakanā pēda (!!!) un nosutīja mani uz kaut kādu podiatrijas (vai kas tamlīdzīgs) kabinetu.
Da nekur es neiešu - kā ienācu mājā, tā dārgajam zeķes nost un davaj ka mērīties ar pēdu izliekumiem, šodien to pašu atkārtoju ar kolēģiem - vai nu man pavisam noteikti nav plakanās pēdas vai arī visiem, kas man apkārt, arī ir plakanā pēda.
Man bija vēl kaut kāds kreņķis, kaut kāda sāpe, ko pasaulei vēstīt, bet kaut kā pa to burzmu piemirsās... |
|