| |
[8. Maijs 2022|22:04] |
Divas "manas ģimenes" ir atgriezušās Kijevā un tās apkārtnē. Esot traki bail, bet tomēr mājās un jāstrādā ir, jo hipotēka kā vieniem tā otriem.
Sasmēlās drosmi un atguvās šeit, par ko saka milzīgu paldies - ja galīgi traki būs, braukšot atkal, bet tagad jau vismaz zinot, kur un kā. Tā drošības sajūta ļoti, ļoti dodot spēku. Ir plāns B, uz ko paļauties, tāpēc vismaz ap sirdi daudz mierīgāk kā pirms tam.
Vīramāte aizvakar saņēmās aiziet uz tirgu, jo bikses vajag nopirkt beidzot. Līdz tirgum tika, tad kārtējā gaisa trauksme, visi tirgotāji ar savām parpalām kur kurais un šī atpakaļ uz māju. Pirms trim gadiem nopirkusi "strašna daraguju pomadu" un tad tā pandēmija, visu laiku maskās, nekādas jēgas. Un tagad tas karš - atkal nekādas jēgas, jo uz ielas īpaši daudz nekur nestaigās to gaisa trauksmju dēļ. Un kurš gan tur vairs uzmanību pievērsīs. Bet puķes pie mājas tomēr sastādīja. Pie mums braukt netaisās - ja redzēs tanku uz ielas, tad iešot, nostāšoties priekšā un pateikšot, ka "ja vas zdesj nje zvala!". Es saku, ka tā nevajag, jo mēs nevarēsim aizbraukt un normāli apbērēt. Bet viņa saka, ka vienalga - gan jau kaimiņi apraks pie mājas, tā pat kā Bučā, Irpiņā un Mariopolē.
Vēl viena "mana ģimene" taisās uz māju maija beigās. Ja vīru pierunās un tas ļaus braukt.
Mēs pa to laiku jau esam novākuši pirmo redīsu ražu siltumnīcā - 2.3 kg, vēl ap 7 kg būs. Iesēti zirņi, salāti, burkāni, kabači, ķirbji. Tomāti un pipari izpiķēti, gaida siltumu. Zemenes jau zied. Kaut kāda Erna - sīki sūdeļi, bet bērniem pa bišķim būs.
Es nesaprotu, kas ir "adn", bet tas ir vienīgais vārds, ko mans mazais bērns saka ļoti bieži. Dažreiz arī pasaka "bumba", bet vispār brīžiem man šķiet, ka viņa mūsu valodu mikslī ir tādā nesapratnē, ka vispār neko nesaprot. Aj, nekas, gan jau.
Otrā māmiņdiena kā divu meitu mātei. |
|
|