oblica - 28. Novembris 2010 [entries|archive|friends|userinfo]
oblica

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

28. Novembris 2010

par krekliem un sirdsapziņām [28. Nov 2010|12:51]
Un tātad!
Vakar, sasmēlusies drosmes pārsimt gramos ruma, sagaidījusi un pabarojusi lauleni, nolikusi gulēt sīci, es un trīs vientuļas beibes aizdevāmies uz ... Č.B.K. Da neprasiet man, kāpēc tieši uz turieni. Visas gāja, es šīm pakaļ.
Pa šiem apmēram 4 gadiem, kopš tur kāju spēru pēdējoreiz, nekas diži mainījies nav - tādi reāli cērtami skudri ir bārmeņi un apsargi, pirmā sadale joprojām notiek ap vieniem, publika - latvju bāleliņi un daiļavas, vecuma grupas pārstāvētas visas - var piemeklēt gan adoptējamo, gan adoptētāju - katram pēc vēlmēm un iespējām.
Nu, jā - ieradāmies ap pusnakti ne nu gluži ar ķirbi, bet kaut ko līdzīgu katafalkam, paņēmām pa rumkolai un devāmies ievērtēt publiku. Dabūjām galdiņu, pametām aci riņķī, es priecīgi izziņoju, ka nevienu pazīstamu, par laimi neredzu un ap kādiem pusvieniem jau griezu danci ar spraunu, staltu jaunskungu, kurš pamanījās mani pacienāt ar rumkolu un tad ... tad es ieraudzīju VIŅU!
Te vajadzētu sekot stāstam par princi baltā zirgā, vienīgo, liktenīgo, mūžam gaidīto, tauriņiem vēderā, kaislīgu bučošanos vārtrūmē, krišanu grēkā un/vai sniegā, greizsirdīgu laulāto draugu, razvod po itaļjanski, ģeķi po palam un tamlīdzīgas lietas, kam pēc loģikas vajadzētu sekot. Bet nē! VIŅŠ - kā laimes mātes spļāviens sejā, kā likteņa vidējais pirksts, kā karātavu vārnas un krusts pār manu galvu - mana likumīgā lauleņa jaunākais brālis. Protams, tajā vienīgajā no 648 dienām, kurā es aizeju pajandalēt, izvēloties tādu vietu, kur neviens pazīstams nevarētu būt sastopams, vienam no 120 lauleņa radiniekiem no 25 Rīgas publiski pieejamām izklaides vietām jāizvēlas tieši šī. Lieki laikam būtu piebilst, ka sprauno, stalto jaunekli, kurš jau bija iztērējis Ls 3,20, mīļi atšuvu, pavēstot, ka man šim vakaram citi plāni, atgiezos vien pie 3 vientuļām beibēm, lai mazliet palēkātu kopā un pēcāk ar velti šķiestu meikapu drūmajā sejā dirnētu pie galdiņa, sūcot savu rumkolu. No vienas puses - tas radinieks jau tāds tīri neko, gan jau, ka šams tur nācis meitenes pa stūriem pamīcīt, ne mani spiegot, bet... bailīgi vienalga - ko zin, kurā stūrī pieķers.
It kā ar to nebūtu gana, liktenis - jokdaris man tieši pret pirmās adventes rītu piespēlēja rūķīti. Rūķītis kā jau rūķītis - mazs, bet dikti neatlaidīgs. To, ka man ir skaistas acis, prezumēja reizes 8-as. Nelīdzēja pat manis bilstais, ka esmu laulāta, ar bērnu un smēķētāja turklāt. Izpirka rumkolu, aicināja dancot, bet man kaut kā tie rūķīši nevisai. Ir trakoti dīvaini, ka dancojot prižemlakinu, nevis es, bet gan man balsta galviņu uz pleca. (Brrrrr....) Tā mēs ar rūkīti dirnējām katrs savā galda pusē, sērīgi sēcot par dzīves netaisnību, kamēr 3 vientuļas beibes bija izdancājušās gana. (Un viena pie ģērbtuves vēl pabučāties dabūja).
Un tagad pasakiet man - kā lai pie šādiem apstākļiem tu cilvēks saņemies vēl kādu reizi izvilkt savu pakaļu no mājas? Laulenim radu daudz, nebrīnītos, ka pat zabludovkas ražas ballē mani kāds pieķertu.
Link19 raksta|ir doma

[28. Nov 2010|19:25]
B.B. pieder trīs suņi, kam vārdi doti Bubis, Bobis un ... Bibis.
Link3 raksta|ir doma

navigation
[ viewing | 28. Novembris 2010 ]
[ go | Iepriekšējā diena|Nākošā diena ]