oblica - 29. Janvāris 2008 [entries|archive|friends|userinfo]
oblica

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

29. Janvāris 2008

Tā gaid' un gaid', bet nesagaid'... [29. Jan 2008|14:43]
Esmu pamanījusi, ka pastāv divas tādas stacionāras gaidīšanas - viena, kas mani neskar un otra - kurā esmu iesaistīta nemaz nepajautājot man, vai to vēlos.
Tā pirmā, kas mani neskar - gaidīšana no dzīves.
Es varu tikai apbrīnot tantītes ap 35, kas sapņaini plikšķinot mākslīgās skropstas, apgaroti izdveš: "ak, es no dzīves gaidu... (seko uzskaitījums sākot ar Lielo Mūža Mīlu, karjeras kāpnēm, zinību kalnu, ceļojumiem, "viņš mani beidzot saprot", "esam līdzvērtīgi", "saņemt, ko esmu pelnījusi"(par ko pelnījusi, tas mazsvarīgi))
Forši jau, ka var tā "gaidīt no dzīves" visa mūža garumā. Vot, tā - sēdēt un gaidīt. Kā autobusu - neviens taču tam pretī neskrien, uz priekšu nestumj un nekā citādi arī neveicina tā ātrāku pienākšanu. Vot, sēž un GAIDA.
Es nemāku. Žēl, tā es ar "gaidītu no dzīves" līdz pēdīgai stundiņai un tad, kad tā pienāktu, bet es tomēr nebūtu no tās dzīves saņēmusi to, ko gaidīju, būtu ko vainot - likteni-slikteni, karmu, dzīvi un apkārtējos, jo vecuma marazmā un lielā aizvainojumā uz visu pasauli, kas pret mani sazvērējusies, es takš neattaptos, ka nekā man nav nevis tāpēc, ka dzīve sūkā, bet tikai tāpēc, ka esmu bijusi par stulbu/neuzņēmīgu/tizlu, lai pakustinātu savu daiļo pakaļu un izkārpītu ar savām manikīrētajām roķelēm visu, ko "gaidīju no dzīves".
Vispār, ka neko nevajag gaidīt un neviens man nav parādā, sapratu visai ātri - pēc tam, kad izšķīros no vīra. Tagad no dzīves neko negaidu, paņemu, ko nu šī piespēlē, pamēģinu, piemēru, vai man der, derīgo paturu, lieko izmetu un brīnos ik reizi, kad satieku gaidītāju. Un smīnu, jā, smīnu - zinu, ka grēks, bet smīnu.

Par otro gaidīšanu uzrakstīšu vēlāk, jo pašlaik esmu pārāk nikna.
Link29 raksta|ir doma

navigation
[ viewing | 29. Janvāris 2008 ]
[ go | Iepriekšējā diena|Nākošā diena ]