bāc
atkal domāju par Matīsu.
besī ārā.
drīz atbrauks mans draugs no slovākijas un viss, par ko spēju domāt ir viņš - mans kautrīgais, klusais klasesbiedrs.
nu watafāaaaak!!!
kas man viņā tā piesaista?
nu bāc!
es vnk nevaru. tagad atkal par viņu jādomā, par to, kā viņš man pateica nē.
divas reizes jau raudāju. šonakt laikam raudāšu daudz.
besī ārā.
kāpēc?
pilnīgi vienu brīdi, kad lindas nebija mājās, gribēju paspiegot, ko viņa ir runājusi ar matīsu, bet pārdomāju. jo tas nebūtu pieklājīgi u.t.t.
nu kas tas par stulbumu?
nora un liene nesaprot. ko es viņā saskatu. linda vnk saka , ka man nevajadzētu ar viņu vairāk par to runāt ( es biju gribējusi ar viņu uz prāmja parunāt par to, vai vispār esmu viņam kādreiz patikusi).
prāts saka, ka vajadzētu viņu aizmirst.
sirds- dzīvo cerībā, ka kaut kas varētu izdoties.
un tās ir tikai simpātijas..
un tas ir pats stulbākais.
yay!
linda izlasīja.
sazin, ko viņa tagad par mani domā.
man jau nekad neviens netic.
besī ārā.
aij, nav jēgas.
ko es te vispār muldu?
man tak ir tikai simpātijas pret kādu.
lindai toties bija mīlestība. viņas īstais.
un es te bimbāju par kaut kādiem sūdiem. pilnīgi kauns.
riebjas jūtas. riebjas asaras.
kāpēc es nevarēju palikt par kaut kādu kosmosa molekulu , kam nav lemts pārtapt cilvēkā?
man riebjas dzīvot. vienmēr ir riebies.
varbūt tā ir zīme.