Izdzēsos tikko no draugiem.lv . Atkal. :D Šodien tāds besis pa žizņ, ka vairs nevaru. No rīta tā steidzos, ka taisot vaļā mašīnas durvis, ar tām sev pa pieri trāpīju. Baigais puns, un baigi sāp. Šodien atkal par visu kaut ko žēlojos. pirmkārt, gan jau,ka īstenībā nemaz tik slikti nav; Tāpēc.. ā.. es izdomāju, ka negribu iemīlēties. Negribu skatīties uz nevienu vīrieša cilvēka ar mednieces acīm. Negribu nevienu gribēt, ne pēc viena ilgoties, ne par vienu raudāt, ne par vienu priecāties, nevienu satikt, ne ar vienu runāt, skūpstīties un vēl sazin ko. Es ļoti gribētu atgriezties tajā 4 mēnešu stāvoklī ( no augusta līdz kādam novembrim vai decembrim), kad neko nejutu. Man negribējās raudāt. Tā bija tik viegla un tomēr reizēm arī smaga sajūta. Kad Tev īsti negribas skumt. Nē, nu es skumu, bet nespēju raudāt, biju nocietinājusies. Es tā atkal gribu. Kaut gan, ko es zinu par smagām situācijām? Jāsaņemas. Es pat nezinu, kā vairs sevi motivēt. Ko lai dara? Kāpēc viss ir tik sarežģīts? Vai arī es pati vnk visu sarežģīju? [[ NOOOOORRRRRAAAAAA!!!!! Nu kur TU esi??? Es vairs nevaru. Palīdzi man. ;( ;( ;( Lab, es zinu, kur Tu esi. Un es zinu, ka Tu jau man palīdzi, esi palīdzējusi un gan jau, ka arī palīdzēsi. Bet tik un tā. Bez Tava pozitīvisma un atbalsta ir grūti.]] Man jāmācās uz rītdienu. Daudz. Neko negribu darīt. Vajadzētu tā kā beigt žēloties un sākt priecāties vismaz par citu laimi. |