man vairs negribas studeet. pat saakusi veel neesmu. bet ir bail saakt.
vairaak jau taapeec, ka bail, ka izgaaziishos nozaree, kuru izveekeejos un ka kursaa buushu dumikjiite.
un tad veel tas, ka nezinu dziives jeegu. vai patieshaam ir jaaseko vispaarpienjemtajam modelim? skola, karjera, viirs, gjimene u.t.t.
un es esmu arii pazaudeejusi speeju priecaaties par citu laimi un panaakumiem.
man neskauzh.. tikai es saaku beedaaties, gausties, kaapeec man nesanaak, ko es daru nepareizi? vai es patieshaam esmu tik slikts cilveeks, ka man nesanaak...?
un esmu arii pazaudeejusi speeju priecaaties.. atkal ir uznaacis posms, kad gribas par visu suudzeeties.
nespeeju buut prieciiga pat par labajaam lietaam manaa dziivee.
un nezinu arii kam vairs jautaat padoma..
peedeejo reizi, kad zheelojos Norai, ka es arii gribeetu kaut kur buut veiksmiiga, labaakaa vismaz vienaa nozaree, ne tikai viduveejiiba... vinja palika dusmiiga un teica, kaapeec man vienmeer visur vajag buut labaakajai? es nekur neesmu bijusi labaakaa, atshkjiriibaa no vinjas... liidz ar to vinjas izteikums bija nepareizs.. bet ko nu.. es jau neko nezinu..
neviens negrib mani saprast.. visiem jau ir apnikusi mana gaushanaas.. bet vinji pat necenshas saprast, paliidzeet un liidz ar to tas viss tikai aug augumaa...
un man ir bail.
par visu un visiem.
es pat nezinu, ko es tagad gribu vairaak - veco dziivi , dziivi, kas man pashlaik staav priekshaa, vai dziivi, kuraa viss buutu pilniigi jauns un kuraa es nelaistu iekshaa pagaatni..?