Pirms daudziem gadiem ētikas lekcijās iekš RTU man mēģināja iestāstīt, ka no ētiskā viedokļa motivācija vispār nespēlē nekādu lomu - nodarījums atšķir labo no ļaunā.
Var protams ticēt, ka visvarenajam Dievam, liktenim vai jebkurai citai statisko nejaušību manifestācijai, svarīgākais ir tas, kas ir mūsu sirdīs. Tā ir doma, kas nomierina.