apple up my ass

es ienīstu to hiporkrātisko pasaules glābēju kompāniju vārdā ābols. patiesi. kamēr man nebija piederējis pašam to produkts, mans viedoklis bija tāds pats kā par... nu, piemēram, zoofīliem - kamēr viņi neaiztiek manu suni, tikmēr man ir pretenzijas, bet tomēr tik pat lielas kā pret Ugo Čavesu vai Vladimiru putinu. netiešas varētu teikt.

kopš dienas, kad manā īpašumā nonāca viņu slavenais iPod. un tad es sāku ņemt to personīgi. un es nesaprotu, kā es pats ņēmu un uzrāvos uz to vispasaules psihozi, ka iPod ir forši un kūlīgi. smuks jau viņš ir. tāpat kā viss no apple. bet sūds viņš arī ir. tāpat kā viss no apple. es, protams, runāju par pēdējo dažu gadu produkciju, jo kādreizējie vecie aparāti kalpo gluži labi. esmu pat dzirdējis par dažiem izdzīvojušiem otrās paaudzes iPodiem. bet laikam jau Stīvijs netiek galā ar pieprasījuma pieaugšanu. izskatās, ka viņu ņem priekšā visi detaļu piegādātāji pēc kārtas.

bet nu pietiks žults. tagad par lietu.. kopš nopirkšanas dienas manējais baltais atskaņotājs apmēram reizi nedēļā, bet citreiz četras reizes dienās uzkārās. vienkārši apstājās dziesmas vidu un basta. parasti palīdz restarts. citreiz palīdzejusi pārinstalēšana. pēdējā reizē nepalīdzēja nekas. bet cerība nezuda, tādēļ ieliku sludinājumu tīmeklī, ka pārdodu šo lielisko ierīci un sāku meklēt risinājumus, lai šo solījumu spētu piepildīt :)

un padomājies ko - tas, ka iPod ir globāli izplatīts sūds, dod kaut kādu labumu. proti - visiem viņš plīst un visi meklē risinājumu un reizēm atrod. kā esošajai problēmai - cietā diska klikšķēšanai un nestrādāšanai. vajag atvērt, ielikt salocītu vizītkarti, aiztaisīt un voila! pašlaik klausos uz nebēdu.

piebildīšu, ka vizītkarte bija no kāda Microsoft pārstāvja. ironiski, ne? :)