par pirktspēju

braucu pa neizsakāmi "lēnajām" rīgas ielām un aizpeldēju pārdomās par to, kādēļ augstas klases sportistam, filmaktierim vai mūziķim (visdrīzāk pop) vidējā peļņa sanāk mērāma miljonos, bet, piemēram, augstas klases (šeit ieturēju lielu pauzi nevarēdams izdomāt gana cildenu un vidēji atalgotu amatu piemērus) atslēdziniekam, trolejbusa vadītājam, programmētājam vai vēl sazin kam vidējā peļņa ir mērāmasimtos vai  tūkstošos.

it kā jau viss ir tepat acu priekšā - cilvēks, piemēram, anglijā ir gatavs samaksāt 50 mārciņas par biļeti uz futbola maču un tad vēl nopirkt kreklu, karodziņu un šalli un kopā komandai atstāt 100 mārciņas, piemēram. bet par trolejbusa biļeti viņš nebūtu gatavs maksāt 50 mārciņas. nu tā īsti neizdodas to savu domu noformulēt, bet kā ir tā viltīgi izveidojies, ka cilvēks par savu izklaidi ir gatavs maksāt arvien vairāk un vairāk, kā rezultātā augstākās raudzes minēto profesiju pārstāvji var saņemt būtībā neadekvāti augstus honorārus. ir vienkārši interesanti, kādēļ tieši šajā jomā brīžam liekas, ka parastie tirgus likumi nedarbojas...