Pāris vārdos izteikti mani secinājumi, kas patiesībā varētu būt memuāri

un patiesībā ir taču pilns ar tādām ģimenēm. Kroplīgās ģimenes. Nē, Padomju laiku ģimenes ar visu savu lielo pienākumu par precēšanos. Sākumā esam priecīgi un laimīgi, bet tad izzūd sākotnējā romantika un sākas slēptās dusmas, kas it kā nav manāmas un uz āru izvelkamas, bet jaušamas ikvienā kustībā un darbībā. A bērni jau it kā nav vainīgi, bet zemapziņā jau tomēr darbojas, ka "redz, redz - nebūtu jūs visi, es būtu apprecējies/usies ar Baibu/Vilni".
Un miera nebūs, kamēr tas tā vai citādi netiks piepildīts.

Bet ko mēs no tā mācamies (nu no citu kļūdām jāmācās)? Neprecies, ja vecāki to liek! :))
Un, ja kas sveicieni apsveicieni! ;)