laikam 3dien fizmatu aprindas aplidoja (and I mean it) ziņa par ilggadējā datorzinātņu nodaļas pasniedzēja Detlava nāvi. večukam bija stipri aiz 80, tādēļ tas nebija pārsteigums, bet nez kādēļ tas mani tā tiešām uzrunāja. ja būtu nomiris kāds cits pasniedzējs, tad nebūtu pat domājies uz bērēm iet, bet šeit man viss bija skaidrs. manu studiju simbols, reizē bubulis un reizē apbrīnojamākais tēls.. nezinu kā pārējiem 6iem pilsoņiem (no kuriem tikai 2 sanāca izbrīvēties no kapitālistu cūku skavām), kurus pierunāju piedalīties vainaga nolikšanā viņam, bet es tomēru noķēru to goda atdošanas sajūtu. neticēju tam līdz brīdim, kad pēkšņi pa galvu sāka šaudīties kaut kādi viņa citāti, darbības, paražas, nevilšus izraisot smaidu un tādu saldsērīgu sajūtu. pēc tam arī smieklus, liekot kopā nostāstus pa gabaliņiem Kapteiņa Enriko pulkstenī, kur uzrīkojām tādu kā alternatīvo piemiņas pasākumu. un tieši šis pozitīvisms ir tas, kā viņš man paliks atmiņā.