man pat īsti nav iekšā kaut ko uzrakstīt, jo jūtos emocionāli pilnīgi izpumpējies. es noteikti nevaru pateikt, kas tieši - vai lieliskais story, fantastiskā Krova, Zelvēgeres un Džiamati aktierspēle (and I mean it) vai vēl kas cits, bet es neatminos filmu, kurā būtu tik ļoti iekšā bijis, ka īsti nevaru starpā parunāt, rokas un kājas trīc, iekšā viss sagriezies otrādi un no satraukuma pilnīgi negribēti izlaužas skaļš "nē!" pašā kulminācijas brīdī. es gribu redzēt vēlreiz. un šoreiz vienā rāvienā, nevis divu dienu pusdienpārtraukumos. viss.