šī vēstule veltīta visādi citādi jaukajai un drošvien arī gudrajai blondīnei ap 27 sarkanā C4 kupejā, kas ar tādu sparu centās līst man priekšā pirmajā joslā tradicionālajā vietā pie Gogoļa un Lāčplēša krusta, ka es knapi sabremzējos neielidojot.. protams, ka pasažiera pusē, kur sēdēja viņas aptuveni 5 gadu vecā meita...

es saprotu, ka skarbi vīri, kam šajā dzīvē nav nekā vairāk ko zaudēt, kā viņu vīrišķība, tā varētu rīkoties, bet kur ir šādu daiļavu smadzeņu un mātes instinkta paliekas palikušas? Veho tirdzniecības salonā iepērkot NCAP četru zvaigžņu un blabla drošo auto?