atceros, ka kādreiz Vecmīlgrāvī uz logu palodzēm bieži varēja atrast mazus, gandrīz caurspīdīgus un nedaudz zaļganus kukaiņu līķīšus. un tikai ļoti reti man nācās redzēt tos tā vārgulīgi un negribīgi lidināmies. mana mamma saica tos par viendieņiem. tas likās tiem tik atbilstošs vārds, ka dziļi iespiedies manā atmiņā.

vakar iedomājos, ka cilvēki tādi viendienīši vien ir. tie vairāk vai mazāk vārgulīgi lidinās pa dienām, sameklē sev kaut ko tai dienā noderīgu, palidinās vēl mazliet, bet brīžam liekas, ka tad arī nomirst, lai nākamo dienu sāktu it kā no nulles. katrā ziņā man tik bieži liekas, ka rītts atver pilnīgi baltu lapu - it kā iepriekš nekas nav bijis. kaut kur fonā jau ir lielie nākotnes mērķi vai briesmīgie pagātnes piedzīvojumi un pārdzīvojumi, bet tie veido tikai troksni. būtībā mēs dzīvojam vienai dienai. ne tā?

viendienīšus nekur ļoti sen neesmu manījis...