reizēm, atminoties kaut kādus brīžus, faktus un apstākļus no pēdējiem trim mēnešiem (jā, jā - jau šodien nosit trīs mēnešus), sāk likties, ka varbūt dažiem ir taisnība. taisnība par to, ka esmu bijis vienkārši akls, samīlējies muļķis, kas viņu idealizēja, neredzēja to, ka ar mani darīja tā un šitā utt. bet pietiek pacelt acis no šīm drūmajām domām, pagriezt galvu jebkurā virzienā, pateikt vienu teikumu, iedomāties vienu domu, lai atkal pār mani gāztos miljoniem pierādījumu, ka tā nav. ok - ka tā nebija. lai gan... kāda tam nozīme? laikam jau man liela. un pārējais jau mazsvarīgi. pilnīgs bezsakars, bet atkal jau - man gana sakarīgi.