pavisam nesen un mavisam negaidīti izlasīju, ka nemīlēt ir jāmāk. un lai cik tas dīvaini nebūtu, man tas likās kaut kas jauns un nedzirdēts, jo vienmēr taču saka, ka jāmāk ir mīlēt. un tad es sapratu, ka tik daudzas lietas ir tādas. tāds, kuras redzam no vienas puses un tad pēkšņi pamanām to otru - vienmēr tur bijušo un esošo, taču kaut kādu iemeslu dēļ neredzēto.

un rodas jautājums - cik daudz mēs neredzam, neesam redzējuši, nekad neredzēsim, jo dzīve iespējams piedzīvot tik maz un tieši tādēļ nedrīkst noliegt vai nožēlot neko..

es LU reizēm tiešām nesaprotu - es vēlreiz varu studēt budžetā. kā tas ir iespējmas - man īsti nav skaidrs, bet bezgala skaisti tas vienalga ir. piedod vēlreiz moon :)