esmu vairak lopā, kā parasti. patiesībā lielākā daļa pasākuma bija miglāt tīta, bet tas jau nav svarīgi, jo jūtu, ka pēdējā laikā visnepacietīgāk gaidu to brīdi, kad dodos prom. ar austiņām uz ausīm, skanot Liedagā un.. un jā - to sajūtu nevar aprakstīt. es sevi apzināti nemocu. es cenšos tikt no tā ārā. flirtēju ar smukām blondīnēm, domāju par pasaulīgām problēmām, bet tas nepalīdz. vai varbūt palīdz uz īsu brīdi.

katrā ziņā pēc kārtējās smagās pastaigas, kuras beigās liekas, ka gribās rāpot nevis iet, bet ne jau tapēc, ka nebūtu kājās spēka, bet tapēc, ka TAS viss spiež uz pleciem kā kilometrs ķīnas mūra - bezgalīgi garš un garantēti ilgstošs un ar kilometru turpinājumiem.

turklāt atnākt un kā pirmo saņemt fucking meilu, kas satur būtībā "man viss ir forši, būs baigi grūti to pamest, no rakstu darba izlasīju divas lpp, jo mani vīrietis gaida". labi, ka esmu tādā tapā, jo citādi gribētos nošauties.