šajās skaistajās agra sestdienas rīta pastaigās tā pa īstam var sajust to, ka it kā jau viss ir kārtībā. ir par ko smieties, ir par ko raudāt, ir +/- viss, kas nepieciešams normālai pieticīgai 23 gadus veca LV pilsoņa dzīvei, bet... vienmēr ir kāds bet.. tam visam pietrūkst fona. pamata. bāzes. runājot metaforās... tikko sapratu, ka normālu metaforu nemaz nevar izdomāt, bet apmēram sajūta tāda, ka tu varētu atteikties no saldā ēdiena, bet ēdot pamatēdienu un stūķējot ribās to karbonādi, tik ļoti pietrūkst tā pamata - ceptu kartupeļu kaut vai. tā garnīra, pie kā tu esi tā pieradis, ka at īsti to līdz galam nenovērtē. tā es arī apmēram jūtos. es esmu spējīgs atradināties no saldā, bet man vajag pamatu. pamatu zem kājām...