zvans 8:30. nestrādā kaut kas. pēc tipa pa sapņiem dotām komandām sekretāre noskaidroja, ka serveris nestrādā. tas tā - lai man būtu iespēja izgudrot plānu jau pa ceļam. seko visādi tehniski sīkumi, bet gala rezultāts - miris. beigts un pagalam serveris ir. bet ofisā darbs arīdzan līdz ar to.

kas man atlika? pasūtu ļoti operatīvi jaunu kasti, apsola man uz 18. esmu 18 pie saviem dzelžu vīriem, bet še tev - ne ta kaut kas brāķīgs paņemts, ne ta šitais salicējs-aizvietotājs ar līkām roķelēm, bet nu kompis neiet. karās operatīvā atmiņa. un tagad visa skraidīšana pa velti būtībā, jo tik vai tā to serveri uzlikšu tikai pirmdien. bļin.

un galvenais tā klientu attieksme. nu šī konkrēta klienta patiesībā. "serveris", kuru viņa iegādājās pirms trīs gadiem par 100 latiem (tb jau spēcīgi palietotu, kaut arī labu piccolo mājas kompi:) ), pēc intensīva 3 gadu darba atdevis galus. nu kā šitā var būt. vai tad dzelži tapēc nav dzelži, ka ir mūžīgi? tāds skopums ir jāmāk apiet. un es laikam esmu iemācijies, jo kaut arī ar čīkstēšanu no sarunu biedrenes puses, vienmēr esmu panācis sev vajadzīgās investīcijas. bet škrobe vienalga.