priekšstāsts (aka pre-story)
2dien bija sarunāts atdot balto mīļo onkulim, lai parūoējas par klusumklučiem (silentblocks), bremžu uzlikām un diskiem un citiām detaļām, kuru latviskais nosaukums man ir nolēpums. sakarā ar briesmīgajiem darbiem, ierados tur tikai trīs stundas vēlāk:) bet nu onka tā ka apžēlojās (lai arī izskatās tāds old-school tuff-guy, kurš tādas lietas nepiedod) un atļāva atbraukt atkal šorīt 9os. tad nu vakar, trijos ejot gulēt, ar lielu apņēmību uzliku modinātāju uz 8iem.

šī rīta notikumi hronoloģiskā secībā
8:00 - zvana modinātājs, bet es paveru acis un nesaņemos
9:28 - iekšējie instinkti liek pavērt acis vēlreiz un, pēc skata ārā pa logu, saprast, ka viss atkal ir nokavēts
9:34 - iztīrijis zobus un apģērbies, kāpju baltajā mīļajā
9:42 - nezinu, kādā  veidā (bet lielā mērā pateicoties lieliskam kompanjonam lidošanā sarkana Honda Civic personā) esmu 8ās minūtēs veicis ceļu no Vecmīlgrāvja līdz Skanstes 17 vai 15, nu tur pie finansu policijas un radio swh.
9:43 - pieeju pie arī šorīt tuff-guy looking vīriņa un, ar teļa acīm palūkojies uz viņu, stāstu kaut ko par lāstu un atbraukšanu pie viņa 10 minūtēs, kas brīnumainā kārtā izvilina no viņa smaidu un viss tiek sarunāts. baltā mīļā tiek tur atstāta.
9:50 - vienīgā doma - šodien neesmu pīpējis un cigarešu nav, bet laimīgā kārtā turpat ir DUS, kur iegādājos Marlboro Lights un priekš DUS pat ļoti baudāmu kafiju. ar cigareti vienā un kafiju otrā rokā, sāku ceļu uz darbu, kas izrādās nemaz nav tik foršs vienam pašām un ar 2K. fuf.

good morning, Vietnam (un kad es saņemšos to filmu atrast un noskatīties?)

tikko ieliku baltajā mīļajā 170 latus, bet gandarījuma īsti nav, jo tās riktīgi annoying vai redzamās lietas šoreiz netika taisītas. līdz ar to tāda dīvaina sajūta...