man jau liekas, ka esmu baigi labais onkulis, lai kā man riebtos šis vārds šajā un patiesībā jebkādā kontekstā. bet cita jau nav...

sapirku visādas dāvanas abām sīkajām, ar domu, ka veltīju tam savu visciešāko uzmanību un lērumu laika un dariju to ar prieku, kas man ir jaunums:)

uz pilnīgu pašiniciatīvu noorganizēju viņu transportu uz Rīgu, lai viņas šodien varētu noskatīties speciāli Sp. ielas 1 darbinieku bērniem uzorganizēto leļļu teātri ar visiem salavečiem, dāvanām un pārējiem pribambasiem. auklēšos līdz ar to visu dienu ar viņām.

un vēl visādi sīkumi, kas man liekas padara mani par gada nogales vienu no top onkuļiem pēc manas mērauklas:))

un šorīt taisot brokastis un klausoties viņu sarunāšanos un ālēšanos taisoties prombraukšanai, neviļus ienāca prātā doma, vai kaut kā līdzīgi jutīšos, kad (ja tā būs) pāris istabas tālāk pāris manējie trokšņos. weird stuff is in my head:)

piccolo jau vakar baigi stāstīja savu jauno piedzīvojumu ar zaļajiem un es kā reizi no rīta (tb kad gāju gulēt:) ) izlasīju sekojošu ankdoti par "tīro" braukšanu -
brauc vīriņš lēnām un uzmanīgi uz 50. viņu apstādina ments un parasa "Kur tad tā zogamies?":) tas tā - viela pārdomām:)