pašlaik ir tik daudz, ka pat nezinu ar ko sākt

īstais randiņš negāja kā plānots. izrādās paredzēto filmu rādīja nevis Daile 2, bet gan Kinogalerijā, uz kuru paspēt vairs nevarēja. tā nu nonācu līdz Eternal Sunshine Of The Spotless Mind. laikam tur, tajā filmā uzkavēšos kādas pāris dienas. katrā ziņā pašlaik vēl iet trīsas caur vēderu, kādēļ arī sēžu virtuvē un rakstu šo sacerējumu. līdz rītdienai tas gaidīt nevar.

visu mājupceļu dungoju Travis - Side. nevarēju saprast kādēļ, līdz brīdim, kad galvā ieskanējās
'cause the grass is alwais greener on the other side
un tā taču ir. un cik tas ir muļķīgi. tieši tik, cik domāt "kaut es šito varētu aizmirst". cilvēks sastāv no atmiņām. atmiņas veido cilvēku. no kāju pirkstiem līdz matu galiem. tās nosaka to, ko darām tagad, līdz ar to veido nākotni. to visu dara atmiņas. un tas tagad liekas tik triviāli un skaidri saprotams...

turklāt pavisam nesaistīti sanāca aizceļot diezgan tālā pagātnē sarunā kādu pusstundu vēlāk. atcerēties tik daudz. izjust tik daudz. un saprast, ka, ja nebūtu bijis tā tad, tad tagad nebūtu tā kā tagad ir. atceries just_me mūsu pirmo sarunu? to trīs vai četru stundu garo? jā. liela daļa atmiņu bija par to Elejas pasācienu un vispār par to, kā bija tad - pirms četriem gadiem. cik tagadne tikko izlikās skaista un burvīga:) un absolūti parodoksāla, ironiska, sarkastiska arī. tik tikko. te virtuvē...

atceries?...