vakar vienā brīdī vienk. apstājos un pusstundu skatījos debesīs. vēroju, ka milzīgā, elektrizētā masa nāk uz manu pusi arvien  vairāk, gaisma kļūst arvien spožāka. pēc laika parādījās arī pirmās smagās un milzīgās lietus lāses. viss Ķīšezers, Ozo golfa klubs, sausie kuģu doki, visa apkārtne nepārtraukti mirdzēja .. tad tas monstrs jau bija virs galvas, lija tā, ka gāza no kājām nost un jau pēc brīža tas bija pāri un aizgāja tālāk savu ceļu vēl ilgi velkot aiz sevis zibeņojošas astes...

man ir bail lasīt meilu, kas tikko atnāca. tik baigi bail, ka viens orgāns pa muti kāpj laukā...

es saprotu, ka man vajag būt mierīgam, jo pārējais jau tāpat neko nemaina, bet tas jau kādu laiku vairs nav tik vienkārši. fuck.

ir tāda sajūta, ka būt vismaz divi naktī. turklāt ņemot vērā, ka biju darbā ap 12iem... well dīvaini. gribās meklēt izskaidrojumu. bet laikam patiesībā tas jau ir atrasts, tikai negribu to atzīt.