vakar beidzot nomainīju vakara CD. ir tāda pozīcija - klausos šo CD katru vakaru līdz apnīk:) nodzēsu gaismu, aizvēru acis un pēkšņi pilnīgi reāla sajūta, ka ripoju ārā no gultas un sāku tā lēnām, lēnām sāku lidināties pa istabu.. R.E.M. vai manas smadzenes?

tikko sapratu, ka tajā brīdī, kad sāku lēnā garā kačāt PV koncerta Skonto stadionā DVD, tā vērtība, jēga un nozīme bija pilnīgi cita nekā tagad, kad beidzot to esmu saņēmis un nemaz nevaru saņemties skatīties...

ziniet kādēļ cilvēkiem vajadzētu būt ļoti apmierinātiem ar tādiem laika apstākļiem kā pēdējā laikā? tādēļ, ka ir spēkā manis tikko izdomātā formula - jo mainīgāki laika apstākļi, jo vairāk par tiem var runāt. kas savukārt padara small talk daudz vienkāršāku:) savukārt vēl viens secinājums izriet no šī - cilvēki ir diezgan nožēlojami, jo tāds small talk vispār pastāv...