| būtība |
5. Nov 2009|01:51 |
Reiz sensenos laikos mana pirmā un vienīgā oficiālā (ņemiet vērā vārdu 'oficiālā') priekšniece man izteica domu, ka lai arī šobrīd es īsti neredzu tādu ļoti konkrētu jēgu savām studijām akadēmijā, tās noteikti mani loģiskā ceļā kaut kur novedīs, un es būšu pateicīga, ka tas viss man ir bijis.
Iespējams, ka es sāku saprast virzienu, kurā tās mani novedīs. Jo ko gan citu nozīmē sajūta "es gribētu būt viņu vietā", ja tai blakus ir cita sajūta, kas saka, ka es to patiešām varu.
Un tagad baznīcu zvanus, lūdzu. |
|